Kultūras biedrībā “Harmonija” izstādē fotogrāfijās, bukletos un suvenīros apskatāmas atmiņas par Dziesmu svētkiem.
Tās gadu gaitā sakrājuši koristi un dejotāji Laima Tērauda, Baiba Grigore, Maija Ozoliņa, Dace Zariņa, Māris Brasliņš, Jānis Lūkins, Andris Vētra un Astrīda Kamša. Daudz materiālu glabājas arī biedrības arhīvā.
“Vecākajās fotogrāfijās redzami Cēsu kori 1924., 1927.gadā. Interesanta ir sadzeltējusī Cēsu novada 45 gadu atceres Dziesmu svētku programma, apsveikumi dziedātājiem, diriģentiem. Atceres svētki notika 1936.gadā, tā bija piemiņa pirmajiem plašākajiem Dziesmu svētkiem, ko 1889.gadā rīkoja Cēsu latviešu Labdarības biedrība,” atklāj biedrības vadītāja, izstādes idejas autore A.Kamša un piebilst, ka daudzas Dziesmu svētku liecības gadu gaitā uzticējuši ilggadēji svētku dalībnieki. Viņa atzīst, ka diemžēl vecā Cēsu kultūras nama rekonstrukcijas laikā daudzi albumi aizgāja nebūtībā.
“Tik daudz bilžu un tik daudzās var sevi redzēt,” pārlaižot skatu izstādei, iesaucās L.Tērauda. Izstādes atklāšanā mijās atmiņas, kā gatavojušies svētkiem, kādas piedzīvotas emocijas un pārpratumi.
“No 1968.gada dziedāju Priekuļu korī, kamēr vien tas pastāvēja. Būts daudzos svētkos, simtgadē koru skatē dabūjām pirmo vietu. Tas dziesmu gars nedēļas garumā, kad dziesmu nepietrūka, dzīvo atmiņās,” saka dzejniece Eva Dortāne un atzīst, ka to pieskārienu dvēselei vārdos nevar izteikt. “Dziesma kā putni no ligzdas izsprūk no krūtīm un paceļas spārnos,” bilst dzejniece.
Maija Ozoliņa pastāsta, kad mācījās Cēsu Mūzikas vidusskolā, Cēsīs bija viens koris, kuru vadīja skolas direktors Arvīds Krastiņš. Katram audzēknim bija jādzied korī, tāpat pedagogiem. “1960.gadā koru karos kā izvēles dziesmu dziedājām “Lauztās priedes”. Kad “lauzām priedes”, žūrija stāvēja kājās. Tā kā dziesma skanēja tajā skatē, nekad nav skanējusi. Korī bija vairāk nekā 40 vīru,” atmiņās kavējas ilggadējā “Beverīnas” koriste M.Ozoliņa un piebilst, ka no tā, tāpat no nākamo desmitgadu laika koristiem, daudzi jau aizsaulē.
Kā katru reizi, kad satiekas vairāki beverīnieši, raisās atmiņu stāsti par leģendāro diriģentu Imantu Kokaru. Ulla Siksne, “Beverīnas” dziedātāja un ilggadējā koru diriģente, atceras arī, kā savulaik strādāts Stalbes un Raiskuma korī. Tagadējā “Beverīnas” prezidente Aiva Zirne seniorēm pastāsta, kā koris strādā un saņem komplimentus par sniegumu skatē. Arī kora “Vidzeme” prezidente Inese Voldiņa no seniorēm dzird labus vārdus par kolektīva sniegumu. “Mēs jau esam kā žūrija, vienmēr klāt un klausāmies. Cēsu kori – malači,” uzsver pieredzējušās koristes.
Dace Zariņa visu mūžu dejojusi. “Izaugu zem klavierēm, citādi nevarēja būt,” smaidot teic Dace. Viņas mamma Ausma Sīlīte ir tautas deju ansambļa “Raitā soļa” un daudzu dejotāju leģenda. “Mamma 1943.gadā sāka dziedāt korī, bet no 1945.gada bija kopā ar dejotājiem. Viņa bija arī rajona Dziesmu svētku virsvadītāja. Redzēju tos papīru palagus, kā tapa laukuma zīmējumi. Viņa bija muzikāla, katru takti sajuta un iztēlojās kopējā deju rakstā. Reti kurš pianists tik ātri var uztvert, kas notiek dejā, kādi ir akcenti,” atmiņās kavējas D.Zariņa, bet pieredzējušais dejotājs M.Brasliņš piebilst: “Stājoties “Raitajā solī”, eksāmenā bija arī jautājums par kolektīva vēsturi. Viens no tiem – “Cik pianistu bijis raitīšiem?” Gadu desmitus atbilde bija – viens, Ausma Sīlīte. Atceros, kā Ausmiņa pina meitenēm bizes un pukojās, ka ar nagliņām laikam jāpiesit, ka staigā tik īsos matos.”
Dace un Māris pakavējās atmiņās, kā “Raitais solis” iestudēja lieluzvedumu “Dziesmu spēle”, kā strādāja baletmeistari Marga Tetere un Bazils Bajārs, atcerējās vadītājas Mildu Letiņu un Rutu Paulsoni. Abi uzsver, ka par laiku raitīšos ir visjaukākās atmiņas. Abi būs arī gaidāmo Dziesmu svētku dalībnieki, Māris kopā ar paša vadīto “Miķeli”, Dace dejos “Dzirnās”.
Komentāri