Pirmās dienas aizvadītas, priekam mijoties ar vārdos neizsakām emocijām. Katram ar savu, tikai pašam vien zināmu pārdzīvojumu.
“Kopā būt. Kopā just” – šie vārdi iedvesmo, dod ticību, ka varam, esam un būsim. Kopā ne tikai dziesmā un dejā.
Dziesmu svētku gājienā cauri Rīgai iziet visa Latvija. Tas, kurš nav bijis svētkos, nav gājis gājienā gar Brīvības pieminekli, atsaucies skatītāju saucieniem, nekad neizpratīs emocijas, kādas virmo dalībniekos.
Gājienam stājas laikus. No kāda mākoņa parasināja lietus lāses, tad ātri steidz uzvilkt lietusmēteli, pasargāt kolektīva karogu. Tikko tas izdarīts, smidzinātājs savu darāmo beidz. Gājienā lepni, krāšņi, pamanāmi.
“Sajūtas svētkos ir svarīgākās. Te saproti, kāpēc dejo, kāpēc piecus gadus gatavojies un gaidi svētkus,” kārtojoties gājienam, saka Straupes jauniešu deju kolektīva “Idumeja” dejotājs Arvīds Martinsons. Viņam piekrīt Priekuļu vidējās paaudzes deju kolektīva “Miķelis” dalībnieks Ainars Penezis. Viņam šie ir devītie Deju svētki. “Katros svētkos ir kas savs. Ne reizi vien domāts, ka nu gan pēdējie svētki, bet nesanāk, tagad gribas būt jau desmito reizi,” stāsta priekulietis un atzīst, ka pēc darba ne jau vienmēr gribas iet uz mēģinājumu, tad savu reizi padejo ar puskāju. “Bet ir kopā būšana. Un svētki ir svētki. Atkal varēs dejot “Es mācēju danci vest”,” bilst dejotājs.
Gājienā starp savējiem apvienību pārvalžu vadītāji, arī tie, kuru devums Dziesmu svētku kustības nepārtrauktībā gadu gaitā novērtēts. “Gājiens vienmēr ir notikums. Gods piedalīties,” saka bijusī Priekuļu pagasta un novada vadītāja Māra Juzupa. Pati dejojusi vairākos svētkos.
Katras apvienības pārvaldes kolektīvi sagādājuši citas krāsas puķes. Pārgaujas– Raiskuma, Stalbes un Straupes pagasta – pašdarbnieki priecīgi, ozolu pagastos netrūkst, pušķos to visvairāk, lai, mājot sveicienus, pār gājienu viļņotos zaļš vilnis. Vecpiebaldzēni, dalībnieki no Dzērbenes, Inešu, Kaives, Taurenes un Vecpiebalgas pagasta, iepriekš izstaigājuši pļavas, lai salasītu pelašķus, madaras, vīgriezes, pīpenes un visi kopā atgādinātu gan par baltajām ūdensrozēm, gan viļņu putām ezeros, gan baltajiem lielceļiem. Ne viens vien piestāj pie Ellas Frīdvaldes – Andersones. Viņai rokās baltas ūdensrozes. Pieci vareni ziedi atvērušies, kaut nav saules. Dažs pieskaras ziediem, vai tiešām īstas. “Ar mīlestību vakar noplūktas pumpurā un atvestas uz Rīgu,” smaidot atklāj piebaldzēniete un tikai pačukst, ka gudras novadnieces prot arī ūdensrozes ielikt pušķī.
Cēsniecēm vainadziņi un puķu pušķi no sarkaniem ziediem. Visvairāk rožu. Tām lielais ziedēšanas laiks. Bet skaisti iederas arī studentu neļķes, kāds lilijas zieds un, protams, peonijas. Līgatniešiem labības lauku netrūkst un arī rudzupuķu. Debesu un ūdeņu krāsa viņiem piedien. Tāpat kā priekuliešiem saules dzeltenais puķēs, bet Zaubes, Amatas, Nītaures, Skujenes un Drabešu pagastu koristu, dejotāju, muzikantu un amatnieku saime ļauj Rīgā uzmirdzēt sarkanīgi violetiem ziediem, paslēpjot tos kviešu un rudzu vārpās. Jaunpiebaldzēni kā allaž izceļas ar vienkāršību, Gaujmalā puķu bagātība nenovērtējama. Rīdzinieku pārsteigumam der gan āboliņš un grezna hortenzija, gan kāda kalme.
Gaidot gājiena sākumu, pūtēju orķestris rībina Rīgas Valņu ielu un mierā nostāvēt var retais. Dažs kolektīvs atkārto deju soļus, ar kuriem priecēs skatītājus, karognesēji pārliecinās, ka simboli plīvo. Un tad jau jādodas ceļā – lai parādītu sevi ziedu un karogu viļņos, savu lepnumu, piederību, kopību. Skanīgi un raiti.
Komentāri