Kas būs rīt, to es nezinu! – ukrainis no Doņetskas Davids Jarmošiks jau gadu ir cēsnieks.
Davids Jarmošiks līdz kara sākumam dzīvoja Ukrainas austrumos, Doņetskas apgabalā, nelielā pilsētiņā ar nosaukumu Ukrainska. Tā ir Ukrainas teritorija, karadarbība tur norisinās jau deviņus gadus. Davids atzīst, ka nebija plānojis doties uz Latviju, tomēr dzīve plānus pamainīja. “2021.gada augustā pirms lielā kara sākšanās es studēju universitātē, plānoju kļūt par kalnrūpniecības inženieri. Praktisko mācību laikā guvu smagu traumu –man uzkrita trīs tonnas smaga metāla konstrukcija un salauza kāju. Kāju virs ceļgala amputēja. Ukrainā pagāja ļoti ilgs laiks, lai varētu nokārtot visus vajadzīgos dokumentus gan invaliditātes statusa iegūšanai, gan protēzes izgatavošanai. 2022.gada 21.februārī devos uz Harkovu, lai sāktos protēzes izgatavošana. Tomēr to visu nācās atlikt – trīs dienas vēlāk sākās lielais karš,” stāstu sāk Davids, kurš nu jau kļuvis par cēsnieku.
Jautāts, kāpēc nolēma doties uz Latviju, Dāvids teic, ka tas bijis liktenīgas sakritības rezultātā. Apmēram divas nedēļas pēc kara sākšanās viņš uzzinājis, ka Latvijā izgatavo protēzes, ar viņu sazinājās Keitija Ledervuda, amerikāniete, kura Cēsīs gatavo protežes. “Atzīšos, nekad nebiju dzirdējis par Latviju, vēl jo vairāk- plānojis šurp doties. Taču man bija steidzami vajadzīga protēze, tāpēc braucu,” atklāts ir Davids.
Protēze Cēsīs izgatavota ļoti īsā laikā, nedēļu pēc tās saņemšanas Davids jau sācis mācīties staigāt. “Pēc trim Latvijā pavadītām nedēļām biju plānojis atgriezties Ukrainā, tomēr, zinot, ka Ukrainas austrumi bija smagi cietuši karadarbībā, atgriezties nebija droši. Apmēram pēc mēneša, kad Keitijai pastāstīju par savu tehnisko un inženiera izglītību, viņa piekrita pieņemt manu piedāvājumu palīdzēt darbā ar protēžu izgatavošanu.”
Runājot par karu, Davids kļūst pavisam nopietns. “Diemžēl karadarbība Ukrainā aizvien ir ļoti aktīvā stadijā. Šī gada laikā esmu bijis Ukrainā trīs reizes, mēnesi pavadīju mājās Ukrainskā. No turienes frontes līnija ir 20 kilometri. Nemitīgi dzirdami sprādzieni, eksploziju trokšņi. 8.jūnijā piedzīvoju smagu triecienu- kaimiņos raķešu šāviņš nogalināja 60 gadus veco mājas saimnieku, viņa 40 gadus veco dēlu un mazdēliņu, kam bija vien četri gadiņi. Tā ir kara realitāte. Gan militārais personāls, gan civilie iedzīvotāji katru dienu mirst.”
Davids piebilst, ka ir priecīgs būt Latvijā. “Latvija ir ļoti skaista. Daba šeit ir stipri līdzīga rietumu Ukrainai, tur arī ir daudz mežu, upju un ezeru, ļoti daudz skaistu vietu. Cilvēki šeit, Latvijā, ir ļoti atvērti, izpalīdzīgi. Nav arī valodas barjeras, ļoti daudzi šeit saprot un labi pārzina krievu valodu, sevišķi laba komunikācija rodas tad, kad cilvēki saprot, ka esmu no Ukrainas un ierauga manu kājas protēzi. Viņi laipni piedāvājas palīdzēt. Kad pirmoreiz ierados Cēsīs, kādu laiku mitinājos pie mācītāja, kur pavadīju teju divus mēnešus,” dalās Davids.
Viņš teic, ka kara sākšanās Ukrainā pierādījusi no jauna, ka nekas dzīvē nav mūžīgs, viss var mainīties acu mirklī. “Nav jēgas kalt milzīgus plānus nākotnei, iekrāt sapņus, ko piepildīt. Jādzīvo šodienai, jāizbauda dzīve tāda, kāda tā ir tagad – neko neatliekot uz citu dienu, jo tādas var arī nebūt. Tieši tāpēc uz Latviju atceļoju uz diviem kruķiem un ar vienu mugursomu – visas manas mantas, viss, kas man piederēja, palika Ukrainā. Tomēr šeit Dievs palīdzēja visu atjaunot, uzbūvēt citu dzīvi, kura sākās jau pēc trim mēnešiem Cēsīs. Ar jaunu kāju, ar jaunu darbu, man tagad pat ir savs dzīvoklis un automašīna. Viss dzīvē var sabrukt vienā acumirklī, bet, ja cilvēks nepadodas un tic Dieva labvēlībai, viss dzīvē tiek atjaunots. Pirmajā brīdī, protams, izmisums ir liels, karš posta arvien, tomēr tāpat aizvien atrodas kaut kas, par ko būt pateicīgam un ir dzīvošanas vērts.” Kad jautāju Davidam par viņa nākotnes plāniem, viņš pasmaida, jo atkārto, ka ir svarīgi nekaldināt grandiozus nākotnes plānus. “Kad man kāds to prasa, es vienmēr atbildu – vakar bija Ukraina, šodien- Latvija, un es nezinu, ko atnesīs rītdiena, bet ticu, ka viss būs labi!”
Komentāri