Kā ikreiz festivālā “Rodam Raunā” bija arī uzņēmēju diskusija.
Šoreiz tajā viedokļus pauda SIA “Raunas māls” īpašnieks Edmunds Cinis, raunēnietis, kokamatnieks Agris Sērmūkslis, SIA “Vaidava ceramics” īpašnieks Miks Balodis, rokdarbniece, zīmola “Evitas darināts” īpašniece Evita Ūdre no Smiltenes. Sarunu vadīja Valmieras biznesa inkubatora vadītājs Juris Čeičs.
Tā kā šoreiz festivālā godā tika celts māls un roku darbs, diskusijai bija izvirzīta tēma “Kā amatniecību pacelt nākamajā līmenī?”. E. Cinis un M.Balodis attīstījuši kopsaimniecību laikos izveidotās ražotnes, turpina podniecības tradīcijas, A.Sērmūklis gatavo dažādus saimniecībā noderīgus kokizstrādājumus, bet E.Ūdre šuj spilvenus ar aplikācijām.
– Kas ir amatnieks?
M.Balodis: - Ir jāprot amats. Vaidavas ražotnē visi, kuri strādā, ir amatnieki. Izmantojam amatniecības tehnoloģijas, ne industriālas. Cilvēki, kuri pērk mūsu produkciju, novērtē roku darbu.
E.Cinis: – Klasisks amatnieks, manuprāt, ir tāds, kurš iegādājas materiālus, pagatavo produktu un pats tirgo. Raunas ceplī strādā meistari, kuriem ir amatniecības prasmes. Šovasar Brīvdabas muzejā bija daudz vairāk keramikas nekā agrākos gados. Jūtams arī, kā palielinās pieprasījums pēc māla izstrādājumiem, ko tirgojam. Ir tendence, ka jauni cilvēki mācās pie pieredzējušiem podniekiem amatu, būvē malkas apdedzināšanas cepļus, mēģina ieiet tirgū. Viņu produkti ir ļoti līdzīgi. Vai viņi ar to pelnīs maizi, nevaru pateikt. Raunas ceplī izpildām klientu pasūtījumus.
E.Ūdre: – Pati radu produktu un pārdodu. Strādāju gadu, esmu bijusi divos tirdziņos, sūdzēties nevaru. Tirgoju internetā, pircēji ir arī ārzemēs.
A.Sērmūkslis: – Amatniekam, kurš strādā ar rokām, katrs priekšmets ir citāds. Visu daru viens, un pats atbildu. Brīvdienās tirdziņi, darbdienās darbs darbnīcā. Tā ir daudziem amatniekiem. Tas ir ļoti grūti, bet turamies. Daru no sirds to, kas patīk.
– Ar savām rokām var daudz, bet vai amatniekiem ir dažādi līmeņi, kad sasniegts viens, jādomā par nākamo. Ne kvalitātes, bet biznesa ziņā?
E.Cinis: – Amatnieks var kļūt par darba ņēmēju. Viņam tiek nodrošināta infrastruktūra, nav jāuztraucas par produkcijas noietu. Viņš pelna sev un uzņēmējam. Amatnieks pats var kļūt darba devējs.
A.Sērmūkslis: – Ļoti gribētu, lai varētu kādam iedot sagataves un lai dara, iemācās. Amatniecībā jābūt ar sirdi. Esmu mēģinājis ņemt mācekļus, bet pagaidām nav bijis tāda, kam ir interese kārtīgi strādāt.
E.Ūdre: – Esmu darbības sākumā, mācos. Plānā ir izveidot mājaslapu. Kā tālāk? Piekrītu Agrim, ka varu izdarīt tik, cik varu. Domājot, vai ņemt kādu darbinieku, esmu secinājusi, ka man ir grūti kaut ko deleģēt, esmu prasīga arī pret sevi, ir jābūt pārliecībai par kvalitāti. Prece taču tiks tirgota ar manu vārdu.
M.Balodis:- No 1980.gada, kad izveidoja Vaidavas keramikas ražotni, līdz 2015.gadam strādājām lokāli. Ir cits līmenis, kad kļūsti interesants ārpus vietējā tirgus. No tā iziet bija izaicinājums, cita atbildība. Katrs, sākot biznesu, zina, ka pats var izdarīt vislabāk un noteiktā apjomā. Kad esi nākamajā līmenī, viens vairs nevari.
Mainās paaudzes, un tas arī ieved amatniecību citā līmenī. Tā ir mana pieredze. Strādāju tēva vadībā, aizgāju uz Rīgu, pēc septiņiem gadiem atgriezos, lai iesaistītos ražošanā. Ar tēvu daudz diskutējām, līdz sapratām, ka divi saimnieki nevar būt. Jaunajai paaudzei ir cits redzējums, mans skats uzreiz bija eksports. Strādājām labi, izdzīvojām dažādos laikos, bet, ja gribi attīstīties, jāiet tālāk.
A.Sērmūkslis: – Mēs paši, tie, kuri strādā, pacelsim amatniecību jaunā līmenī.
- Ir stereotips, ka amatniekam jārada senās lietas. Kaut vai māla bļoda, kāda bija vecmāmiņai.
M.Balodis: – Svarīgs ir mūsdienīgs dizains, bet ar rokām gatavots produkts.
A. Sērmūkslis: - Man daudzi teikuši – paskaties jūtūbē. Ja pašam nav ideju, kļūsti par atdarinātāju, un agri vai vēlu pircēji to sapratīs.
E.Ūdre: – Idejas aizvien rodas. Arī taupības dēļ. Paliek pāri auduma atgriezumi, sapratu, kā izmantot. Var taču būt arī mazi spilveni kā mīļmantiņas. Klienti tās atzinīgi novērtējuši.
– Cik svarīgs ir amatnieka zīmols?
M.Balodis: – Svarīgi ir turēties pie tā, kas esi, un radīt ko jaunu. Mēs stāstām, ka tas ir roku darbs, ka te strādā paaudzes, ka izmantoti dabiskie materiāli. Saimnieka zīmols strādā Latvijā, vajag, lai mājaslapa, feisbuks par tevi stāsta. Pēdējā desmitgadē daudz runājam par dizainu.
E.Cinis: – Dizaina izstrādē jāaicina profesionāļi. Amatniekam pirmajā brīdī, kad jāizgatavo kas jauns, ir šoks, ir jāizdomā, kā to izdarīt. Zīmols stāsta par tevi. Svarīga ir sociālo tīklu izmantošana, bet pašam tam nav laika, kādu algot nevaru atļauties. Ar to, ko varam padarīt, nodrošinām stabilos klientus, ja būs vairāk, netiksim galā.
A.Sērmūkslis: – Amatnieka zīmols ir apstiprinājums kvalitātei. Ja tās nebūs, mani ar kāju pa muguru izmetīs.
E.Cinis: – Uzņēmējs atbild par amatnieka darbu. Kad pārdodu, atdodu pasūtījumu. Nevis meistars, bet es esmu atbildīgs par kvalitāti. Amatnieks pasaka, ka nezina, kāpēc tā iznāca, es klientam tā nevaru pateikt – tā iznāca. Atbild zīmols.
- Mainās patērētāju intereses un vajadzības. Uz biznesa inkubatoru bieži vien nāk cilvēki, kuri pārliecināti, ka viņu ideja ir pati labākā, unikāla, ka visiem vajag to, ko viņi ražo. Pameklējot internetā, izrādās – tieši to ražo daudzi.
E.Ūdre: – Spilvenus ar aplikācijām šuju vienīgā Latvijā. Pašvaldības projektu konkursam rakstot pieteikumu, bija jāveic tirgus izpēte. Bija interesanti uzzināt, ka piedāvājumā ir ļoti dažādi spilveni, bet ne tādi kā man. Tas ir pluss. Citās valstīs tādus šuj, bet stils ir cits.
E.Cinis: – Pagaidi, kas būs pēc nedēļas.
A.Sērmūkslis: – Pirmie seši gadi ir visgrūtākie, tad esi iepazīts un cilvēki tevi meklē.
– Tad var celt cenu.
A.Sērmūkslis: – Biju jau iegājis tirgū un par lielu gaļas dēlīti prasīju 40 latus. Kāds cits tirgotājs, pārpircējs, pārmeta, ka dempingoju, tam jāmaksā simts latu. Bet tad es to tirgošu trīs gadus. Cenu varu uzlikt, nebūs apgrozījuma, jo būs mazāk pircēju. Man jāpērk materiāli, lai varu ražot.
E.Cinis: – Klienti vēlas aizvien lētāk. Nedrīkst aizmirst, ka cenu diktē tirgus.
M. Balodis: – Jāspēj pasaulei parādīt, kā tos traukus ražojam, ar kādām tehnikām. Mūsu mājaslapā ir daudz informācijas. Amatniekam nav jākautrējas pacelt cenu. Gada sākumā sapratām, ja to nedarām, ir jābeidz strādāt. Cenu paaugstinājām par 30 procentiem, un eksportā aizvien mūsu produkti ir lēti. Jāprot novērtēt savu darbu. Arī jāapzinās, ka amatniecība nekad nebūs liels bizness.
– Iespējas pārdot ir plašas, arī latvieši iegādājas produktus no citām valstīm. Kāda būs amatniecība pēc gadiem 20, vai tāpat mājās mazās darbnīcās šūsim, ēvelēsim, gatavosim māla traukus?
A.Sērmūkslis: – To vēl vairāk novērtēs. Tehnoloģijas nevar izdarīt to, ko paveicam ar rokām. Roku darbam celsies cena, jo sapratīs, cik darba ieguldīts. Mēs gatavojam tādas lietas, ko citi netaisīs.
E.Cinis: – Savai ražotnei vēl redzu piecus gadus. Nebūs cilvēku, kas to darīs tādā līmenī, lai nopelnītu gan paši, gan darba devējs. Runāju ar Mākslas akadēmijas pasniedzējiem, viņi vērtē, ka keramiķu interese strādāt keramikas ceplī ir maza, pēc augstskolas viņi ir mākslinieki.
Svarīgs ir ģeogrāfiskais novietojums. “Vaidava ceramics” ir tuvu pilsētai. Mums tehnoloģijas atšķiras, mūsu Raunas ceplī ir klasisks podnieka darbs ar virpām. Taču vai tas, kurš prot virpot, brauks strādāt uz Raunas cepli? Lēnām aizvien vairāk pievēršamies tūrismam, lai izdzīvotu. Pats un sieva neesam keramiķi.
– Jūsu pieredzē grūtākais brīdis attīstībā?
E. Cinis: – Kad ir apjomīgs pasūtījums un redzi, ka to termiņā nespēj saražot. Tad jāpieņem lēmums palaist garām gada lielāko pasūtījumu vai pateikt, ka varu domāt, kā izdarīt. Esam izdarījuši. Pārbaudījums ir arī jaunu produktu radīšana, esam tikai Latvijas tirgū.
M.Balodis: – Arī tas ir nākamais līmenis – izpildīt apjomīgus pasūtījumus. Izaicinājumi ir uzņēmēju ikdiena.
– Kā pašvaldība var atbalstīt uzņēmējus?
E.Cinis: – Tā ir plaša tēma. Bet vispirms jau vairāk uzticēties.
M. Balodis: – Sakārtot infrastruktūru un beigt suvenīriem pirkt Ķīnā ražotas krūzes un apdrukāt. Pašvaldības neapzinās vietējo potenciālu, izvēloties dāvanas, suvenīrus. Valmieras novadā jau kļūst labāk.
E. Cinis: - Te atgriežamies pie dizaina. Jāpiedāvā kas ļoti interesants. Parasti iepirkumu termiņi ir īsi, bet gribētos izstrādāt paraugu, apspriest, ja vēlams, kaut ko pamainīt un tad ražot. Tiesa, nevaru sūdzēties, pašvaldības uzaicinājumi piedāvāt Raunas ceplī tapušo ir.
E. Ūdre: – Pērn kā suvenīrus piedāvāju rotaļlietas. Tūrisma speciālisti akceptēja, bet tūrisma centrā tirgot nedrīkst, tāds likums. Novadā varētu būt savs amatnieku veikaliņš.
M.Balodis: – Mums pašiem jāspēj sadarboties. Tiem, kuri strādā ar mālu, koku, tekstilu, jārada jauni produkti.
Komentāri