Pārgaujas svētkos īpašu gaisotni radīja Ieviņa ermoņiku spēlmaņi. Viņi gan rādīja un stāstīja par Vidzemei raksturīgo mūzikas instrumentu, gan nospēlēja kārtīgu koncertu.
2016.gadā Ieviņa ermoņikas ierakstītas Nacionālā kultūras mantojuma sarakstā. Rūpes par kādreiz populārā instrumenta saglabāšanu, atjaunošanu un popularizēšanu uzņēmusies biedrība “Skaņumāja”.
Nedaudz vēstures
1824.gada ar nosaukumu akordeons Vīnē reģistrēts mūzikas instruments, jo ar to var spēlēt akordus un melodiju vienlaikus. Akordeons strauji iekaroja pasauli un radās dažādi instrumenta modeļi. Pirmās ermoņikas Latvijā ievestas 19. gs. 40. gados no Vācijas un Austrijas. Tās ātri kļuva par vienu no populārākajiem mūzikas instrumentiem zemnieku un pilsētnieku vidē, jo ir skanīgs, ērts, viegli pārnēsājams un viegli apgūstams instruments . 19. gs. beigās Latvijā bija pazīstamas dažāda tipa ermoņikas, starp tām arī Vācijā tajā laikā populārās ērģeļermoņikas – instruments ar daudziem reģistru pārslēgiem un bagātu tembrālo skanējumu, kas rodas no daudzām vienlaicīgi skanošām mēlītēm. Tieši pēc šo instrumentu parauga Vidzemes meistari sāka izgatavot paši savas ermoņikas. 20. gs. sākumā par veiksmīgāko un populārāko ermoņiku izgatavotāju kļuva Augusts Ieviņš. No viņa vārda, visticamāk, instruments arī ieguvis nosaukumu ieviņas. Bet viņš nebija vienīgais – Rīgā un Vidzemes lielākajās pilsētās strādāja daudzi instrumentu izgatavotāji. Tās bija krāšņas un dārgas.
“Ja bija ieviņas un Vidzemei raksturīgā dūru cītare, ballīte varēja sākties. Katrā kapelā bija ermoņikas,” stāsta “Skaņumājas” dalībnieks Ilmārs Pumpurs.
Mūsdienās ieviņām ir pievienojusies jauna – kultūridentitātes – loma. “Tās ir mūsu kultūras mantojums. Ieviņa ermoņikām ir Vidzemei raksturīga kultūras īpatnība. Instrumentam ir īpaša, kupla skaņa, un tas ir grezns. Ja atsakāmies no šīs kultūras daļas, tad atsakāmies no vidzemnieku identitātes. Kad spēlējam citus instrumentus, neatšķiramies, bet ar Ieviņa ermoņikām gan,” skaidro I.Pumpurs un ar gandarījumu atgādina, ka Dziesmu svētkos Ieviņa ermoņikas skanēja noslēguma koncertā. Tiesa, daudziem nācies skaidrot, ka tas nav akordeons.
Ieviņu spēlmanis atgādina, ka ermoņikas spēlēja arī citos novados, bet tās nav pat līdzīgas tām, kādas bija Pierīgā un Vidzemē. Instruments kontrastē ar tā laika vienkāršajiem vidzemnieku tautastērpiem, šķiet, ermoņikā saliktas visas krāsas, rozes un magones.
Nodod jaunajai paaudzei
“Lai kultūras mantojumu saglabātu, tradīciju uzturētu, ir jādarbojas, jāiepazīstina sabiedrība. Izveidotas divas filmas par ieviņām, drīzumā tās būs skatāmas,” stāsta biedrības dalībniece Sandra Lipska un uzsver, kad Ieviņa ermoņikas tika ierakstītas Nacionālā kultūras mantojuma sarakstā, to saglabāšanai, atjaunošanai finansējums nebija pieejams. Pirms diviem gadiem situācija ir mainījusies, un tagad ir iespēja gan izgatavot instrumentus, gan rīkot meistarklases tiem, kuri grib iemācīties spēlēt.
Par to, ka Ieviņa ermoņikas zina gana daudzi un par tām interesējas arī jaunā paaudze, varēja pārliecināties Straupē, kur kopā sanāca ieviņu spēlmaņi un meistari. Pirms septiņiem gadiem saietā sabrauca desmit muzikanti, nu jau ir teju uz pusi vairāk. Viņu vidū ir jauni cilvēki, kuri iemācījušies spēlēt, kā arī piepulcējas vecmeistari, kuri kādreiz muzicējuši.
“Mūsu mērķis ir panākt, lai savulaik populārie tautas mūzikas instrumenti atgriežas kultūras apritē, lai latvieši tos pazīst un spēlē. Ieviņas nav sarežģīts instruments, to var iemācīties spēlēt arī cilvēks, kurš nav gājis mūzikas skolā, un jebkurā vecumā,” pārliecināts I.Pumpurs.
Starp daudzajiem interesentiem uz Straupi atbraucis arī Atis Bērziņš no Kārļiem. Dzimtā saglabājušās Ieviņa ermoņikas, tās savulaik spēlējis tēvs Kārķu pusē pazīstamajā brāļu Bērziņu kapelā. “Pats vairāk spēlēju ģitāru, ermoņikas tad vairs nebija modē. Mazdēlam interesē mūzika, ceru, ka iemācīsies spēlēt,” saka A.Bērziņš un uzsver: “Skaņa katrai ermoņikai ir citāda, tāpat kā katram spēlmanim savs piesitiens, bet, tikko kāds sāk spēlēt, gribas dziedāt un dancot.”
Ir gan meistari, gan spēlmaņi
Valters Reiznieks no Limbažiem un cēsnieks Arnis Ābelītis atjauno un izgatavo Ieviņa ermoņikas. “Meistaru nav daudz, tāpat arī to, kuri izrāda interesi iemācīties spēlēt. Ermoņikas meistaram vajag smalkus pirkstus un gudru galvu, nepietiek ar to, ja tikai tehniski precīzi izpilda. Tā ir sīkgaldniecība,” stāsta V.Reiznieks un piebilst, ka tikai nagliņas un dažas skrūvītes pirktas, pārējais paša gatavots. Vairākas stundas meistars stāstīja, kā izgatavo katru detaļu un citas nianses.
“Tāpat kā pilnīgi vienādus cimdu pārus nevar noadīt, nevar arī izgatavot pilnīgi vienādas ieviņas. Aizvien mēģinām atrast ko labāku, saglabājot autentiskumu un funkcionalitāti, konstrukciju uzlabojam, lai ermoņikas parocīgākas spēlmaņiem un remontētājiem, lai būtu ilgmūžīgākas. Ermoņikas ir koka konstrukcijas, un koks reaģē uz mitrumu, glabāšanas apstākļiem,” skaidro meistars un atzīst, ka interese par ieviņām ar katru gadu palielinās. Veco instrumentu palicis maz, tie parasti ir dzimtas mantojums, no kura īpašnieki negrib šķirties, kaut paši nespēlē. Daudzas vecās ieviņas ir tik bēdīgā stāvoklī, ka nav atjaunojamas. Ir arī kolekcionāri, kuri nopērk un noliek uz skapja kā interjera priekšmetu, bet spēlmaņiem instruments ir nepieejams.
Ieviņa ermoņiku izgatavotāju komanda spēlmaņus iepriecinājusi ar četriem jauniem instrumentiem. Top vēl divi. “Igauņi ir izgatavojuši ap 200 jaunu ermoņiku, arī mēs varam,” lepni saka V.Reiznieks.
Ieviņa ermoņiku atjaunošanas entuziasti un spēlmaņi atzīst, ka vēl arī daudz jāpēta Ieviņa ermoņiku vēsture, ko jau aktīvi dara Oskars Patjanko, kurš arī rīko muzikantiem meistarklases, viņš spēlēja jaunāko folkloru jeb ziņģes, ko sauc arī par latviešu galda dziesmām. “Rīkosim ziņģēšanas festivālu, kurā skanēs tās dziesmas, kas bija modē, kad modē bija ieviņas,” atklāj I.Pumpurs.
Komentāri