Cēsīs aizvadīts urbānās kultūras un kino mākslas forums “Art on Screen. Transitions/ Māksla uz ekrāna. Pārejas”, ko rīkoja koncertzāle “Cēsis” un “Cēsu Pluriversitāte”.
Forums bija centieni caur arhitektūru un kino mākslas darbiem dziļāk palūkoties uz aktuālajiem teritoriju revitalizācijas jautājumiem un jaunajām ekonomikas paradigmām – cilvēki rada vietas, vietas pievelk cilvēkus vai abējādi.
Foruma kurators Jānis Ķīnasts savā uzrunā aicināja nosaukt vienu lietu, kas stāv uz vietas: “Nosauciet vienu lietu, kas vienmēr ir tā pati. Vai tie būtu gadalaiki, politiskās iekārtas, veseli laikmeti – realitātē nav nekā, kas nemainītos. Arī pilsētu šķietamā pastāvība ir ilūzija. Ikdienā tās var likties garlaicīgi nemainīgas, tomēr viss kļūst citāds, kad ieraugām kopienas, kas šeit dzimušas, briedušas, novecojušas un aizgājušas. Celtnes top par mītnēm, ēkas kļūst par mājām, rūpnīcas iztērē savus skursteņus un atgriežas mežā, aiz sevis atstājot paaudžu atmiņas un to vienu nemainīgo – to, kā bija, bet vairs nekad nebūs.”
Festivāla atklāšana notika topošajā radošajā un digitālajā kvartālā “Rainis”, to ievadīja arhitekta Toma Kokina lekcija “Telpa mākslai – četri stāsti Cēsīm”, kurā viņš stāstīja par telpu mākslu Nidā (Lietuva), Siguldas “Devonā”, Ūmeo (Zviedrijā) un Cēsīs. T. Kokins ir praktizējošs arhitekts un pasniedzējs Ūmeo Arhitektūras skolā, un gan praksē, gan pētniecībā viņu interesē kontekstam atbilstošu arhitektūras rīku un metožu izstrāde, kas var stiprināt vietējās kopienas.
Pēc tam foruma dalībnieki koncertzāles “Cēsis” kino zālē tikās ar mākslinieci Katrīnu Neiburgu, kura runāja par “Abstraktās mākslas praktisko dabu”, kam sekoja filmas “Spīguļu rūpnīca” seanss. Filma stāsta par savulaik Zviedrijā vienīgo, bet nu jau slēgto spīguļu rūpnīcu.
Foruma otrajā dienā dalībnieki apmeklēja Līgatnes papīrfabriku, kas piedzīvo atdzimšanu, bet noslēgumā saruna “Mākslas kino vieta dabā” ar kinorežisoru Jāni Ābeli un vēl viena zviedru filma “Mikrocements”, kas stāsta par kādas rūpnīcas likteni, kuras darbība tiek pārcelta uz citu vietu, un apkaimi, kam 300 gadus bijusi industriāla nozīme, pamazām pārņem daba.
Lūgts paskaidrot, ar ko šis forums atšķiras no citiem, J. Ķīnasts saka: “Vispirms ar lakonismu. Šī nav apspriede, nav meistardarbnīca, kurā jārada kāds rezultāts, šī ir iespēja padomāt. Šis ir piemērs, kā pilsētas rimto dzīvi ārpus vasaras piepildīt ar vēl ko foršu. Vasarā Cēsīs ar pasākumiem nav problēmu, bet kā pārdzīvot kluso periodu? Atbilde patiesībā ir vienkārša – nav nekā jauna zem saules, paskaties, kas ir acu priekšā, un saliec to jaunās kombinācijās. Tam ne vienmēr vajag lielu budžetu.”
Foruma nosaukumā ir vārds “pārejas”, tāpēc jautāju – uz ko ir šīs pārejas?
“Pāreja ir tas nezināmais starp to, kā vairs nav, un to, kā vēl nav,” skaidro foruma kurators. “Pāreja uz to, kur atrodas nākotne, lai gan patiesībā nākotne ir tepat mūsu acu priekšā un tikai no katra paša atkarīgs, vai to ieraugām vai varbūt – negribam redzēt.
Arī Cēsis šobrīd piedzīvo zināma pāreju, pilsētai šis nav viegls laiks saistībā ar visa lielā novada apdzīvošanu. Tur ir milzu gūzma ar jauniem izaicinājumiem, par kuriem bijušajā mazajā novadiņā varējām nedomāt. Tāpēc ir svarīgi palīdzēt tiem, kuri vēlas darīt ko labu, un šai palīdzībai ne vienmēr jābūt naudā, tā var būt arī citāda. Pilsētai parādās jaunas iespējas, tostarp Neredzīgo biedrības mācību un ražošanas korpusi, kas aiz sevis atstājuši pierakstu vietējās kopienas vēsturē. Pāreja uz jaunu turpinājumu notikusi arī Līgatnes papīrfabrikā, kas top par vietu, kurā godā tiek celti vēstures artefakti un radītas jaunas tradīcijas. Abas šīs vietas vieno kaut kas kopējs, tostarp šie jautājumi – vai cilvēki rada vietas, vai vietas pievelk cilvēkus, vai ir abējādi?”
Komentāri