Lai atcerētos un pieminētu, padomātu par to, kā bija toreiz un laiku, kādā dzīvojam, ik rudeni Sērmūkšos nacionālo partizānu piemiņas vietā satiekas paaudzes.
Vīri un sievas, kas piedzīvojuši izsūtījumus, tuvinieki, kuru radi jau padomju okupācijas gados cīnījās par neatkarīgu Latviju, un jaunā paaudze, kurai viņi palīdz izprast notikumus un tā laika stāstus.
“Nevaru te neatbraukt,” saka Alfrēda Suipes dzīvesbiedre Irēna. Alfrēds bija viens no partizānu grupas dalībniekiem, kurš, izdzīvojot Sibīrijas nāves nometnes, atgriezās. Viņš bija iniciators un citu rosinātājs, lai kritušajiem cīņu biedriem purvainajā vietā, kur viņi tika aprakti, taptu piemiņas vieta. Kopā ar Irēnu dēls Ivars, Alfrēda tēva brālis Māris, mazdēls Kaspars.
“Tēvs bija leģionā, tad Amerikā. Mammu pratināja, vecomammu, bet viņas par to, kur ir bunkurs, nezināja. Mūs izsūtīja, vecmamma neatgriezās,” atmiņās kavējas Māris, bet Ivars atgādina, ka bērnībā tēvs ne par partizāna gaitām, ne izsūtījumu nestāstīja. “Tas bija tāds laiks, baidījāmies, lai bērni kaut kur ko lieku nepasaka,” bilst Irēna. Viņa pārlaiž skatienu 13 ozoliem, kurus Alfrēds iestādīja katram, kurš ar viņu bijis kopā bunkurā. Tie krietni izauguši.
Uz atceres pasākumu atbraukuši arī Ģertrūde un Artūrs Bergmaņi no Gulbenes. Artūrs 60.gadu sākumā mācījies Sērmūkšu skolā, tēvs bijis mežsargs. “Kādu vārdu, ka netālu no skolas aprakti partizāni, viņš kādreiz minēja, bet ne daudz,” pastāsta Artūrs un piebilst, ka gadu gaitā daudz kas aizaudzis, bet te ir izkopta piemiņas vieta. “Šie cilvēki ticēja un cerēja līdz pēdējam. Viņi mīlēja Latviju. Šī piemiņas vieta ir gaiša,” saka Ģertrūde.
No Iecavas uz Sērmūkšiem atbraukuši Uldis Bušs, Ojārs Pārums. Abus interesē vēsture. Ojārs dzimis Jaunpiebalgā. “Kilometru no manas mājas Mauragiem pie Ubejas stacijas bija bijis bunkurs. Tur palikušas tikai divas bedres, puikas tur skraidījām. Mani radi ar partizāniem nebija saistīti, kaimiņi gan,” atmiņās kavējas Ojārs, bet Uldis uzsver: “ Kādi vīri bija, cīnījās ar pārspēku, un cik daudzi spēja izdzīvot arī Sibīrijā.”
Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte atgādina, ka uz nacionālo partizānu piemiņas vietu katrs nāk ar savām domām, atmiņām. “Pie piemiņas vietas aug egle, tā bijusi maza, kad cīnītājus te iemeta purvainā vietā un apglabāja. Esam piedzīvojuši daudzas vasaras un rudeņus, egle bijusi līdzās. Tagad tā cīnās ar slimību. Eglei egles mūžs, cilvēkiem cilvēka. Mums ir sava valsts, mums tā jāaizstāv, jābūt tās patriotiem,” sacīja E.Eglīte.
Skujenes pamatskolas audzēkņi runāja tautasdziesmas, dziedāja pazīstamas patriotiskās dziesmas. Piemiņas vietā sagūla ziedi.
Kamēr skolēni kārtējo reizi apskatīja ierīkotu partizānu bunkuru, pieaugušie iesaistījās domu apmaiņā par šodien notiekošo Ukrainā, par patriotismu, cik daudzi būtu gatavi aizstāvēt Latviju, cik daudzi steigtos aizbraukt, vai par obligāto dienestu jāsaņem alga, kāpēc latviešiem pietrūkst stingra mugurkaula.
Skolas bērni, jautāti, vai zina, kāpēc Sērmūkšos ir nacionālo partizānu piemiņas vieta, pastāsta, ka skolā stāstīts, arī vecāki zina, jo atvases gatavojušās pasākumam. Piemiņas pasākumā bija klāt arī spāņu/peruāņu fotožurnālists Fredijs (Freddy Davies Urízar) , kurš tagad dzīvo Cēsīs. Viņš fotogrāfijās iemūžinājis gan dalībnieku, gan savas sajūtas.
Komentāri