Šodienas ieskats notikumos pirms 35 gadiem, tā var saukt sarunu vakaru ar Latvijas Tautas frontes pirmo priekšsēdētāju Daini Īvānu.
Ekrānā bija redzamas to gadu fotogrāfijas – jaunieši stāv uz Gaujas tilta, rokās uzraksts “Latviju latviešiem!”, Cēsu pils tornī tiek uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs…
Cēsu Izstāžu namā, kur nodibināja Latvijā pirmo Tautas frontes nodaļu, skanēja Lāsmas Vasmanes – Mašinas dziedātās tā laika dziesmas, un vārdi “..kas tā brīve, ja tev savas zemes nav” tik ļoti sasaucās ar šodienas notikumiem pasaulē.
“Tagad Atmodas laiks varbūt ir romantizēts, atmiņu, dziesmu un brīvu ideju aizplīvurots, bet jāatceras, ka dzīvojām Padomju Savienībā. Cēsnieki toreiz bija drosmīgi, spēja vienoties,” atgādināja vēsturniece Kristīne Gertnere- Celma.
Pirms desmit gadiem Raitis Jelevičs veidojis stendus par Tautas frontes Cēsu nodaļu. Apskatot tajos avīžrakstus, dokumentus, fotogrāfijas, Tautas frontes dalībnieks Jānis Līpacis atzina: “Notikumu bija tik daudz, tik saspringti! Saka, vēsture sākas, kad pēdējais dalībnieks aizgājis aizsaulē, jo tad var objektīvi vērtēt. Ikvienas atmiņas, kaut tās nesakrīt, jo daudz ko katrs sapratām un redzējām citādi, ir svarīgas, jo raksturo Atmodu, Tautas frontes laiku.”
Latvijā tiek meklēts veiksmes stāsts, un te nu tas ir, atzina D.Īvāns. “Atmoda ir mūsu veiksmes stāsts. Divreiz gadsimtā esam ieguvuši neatkarību. Iedziļinoties vēsturē, saproti, ka latviešu tautu radījuši pārdesmit jaunlatviešu. Bija krustceles, vai nu latviešu līgava ies pie vāciešiem, kas ņems ar mīlību, vai krieviem, kas ņems ar varu. Latvieši pamazām pārvācojās, pārkrievojās, un tad daži izglītoti, dzīvē un labklājībā daudz sasnieguši cilvēki izdomā, ka būs latvieši. Un rīko Dziesmu svētkus. Skatot pirmo Dziesmu svētku, Eiropā pirmo, kur varēja piedalīties arī sievietes, fotogrāfijas, redzam apgarotas, inteliģentas sejas. Pa Rīgas vārtiem iegāja kurzemnieki, vidzemnieki, bet iznāca latviešu tauta. Neatkarības kara bildes ar nopietniem puišiem, kuri nezina, kāda būs nākotne. Kā brīnums ir radusies Latvijas valsts. Augstākā Padome nobalsoja par neatkarību, nekas nemainījās – padomju ekonomika, karaspēks, varas struktūras tepat, bet tik daudz laimīgu cilvēku gadu desmitus Latvijā nebija redzēti. Cilvēki bija atguvuši garīgo brīvību un daudz bija būtiski mainījies,” stāstīja D.Īvāns.
Tautas frontes pirmais vadītājs arī analizēja, kāpēc citās valstīs, kur arī tauta cēlās, izgāja ielās ar vienotu ideju, neatkarību tomēr neizcīnīja. “Svarīgi, lai būtu programma, organizācija un statūti. Iemesls, kāpēc Lukašenko izdevās apspiest tautas kustību Baltkrievijā, – cilvēki izgāja ielās, bet nebija skaidra mērķa, programmas. Vēl būtiska bija parlamentārā cīņa, tautfrontiešiem iekļūt PSRS Augstākajā Padomē, panākt Ribentropa – Molotova pakta anulēšanu, mēģināt uzspiest, lai Padomju Savienība tiek demokratizēta,” skaidroja D.Īvāns un pastāstīja, ka Padomju Savienības vadītājs Gorbačovs Latvijai piedāvājis kādu savu ceļu, bet lai tā paliek Padomju Savienībā. Māksliniece Džemma Skulme skaidri uzstājusi – tikai brīva Latvija brīvā Eiropā, esam Eiropas valsts. Tautas frontes 2.kongresā tika pieņemta neatkarības atgūšanas programma, sacīja D.Īvāns un atgādināja, ka veiksmes stāsts bija arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas solidaritāte.
“Tas bija satraukts pārmaiņu laiks. Tautas frontē bijām daudzi trīsdesmitgadnieki, kad šķiet, ka visu var un ir jau arī dzīves pieredze, kaut ko zini. No vecākiem saņēmu vēstuli, lai metu plinti krūmos un bēgu. Baidījās. Tagad domāju, ar šodienas zināšanām arī man bailes būtu lielākas. Biju aktīvs, pietiekami drosmīgs, bet nepretendēju ne uz kādu vadīšanu, nezināju, kāds būs liktenis. Liekas, ka neko tādu neesmu izdarījis, bet, skatoties fotogrāfijas, hronikas, pārņem sajūta, ka skatos uz sevi kā citu cilvēku,” pārdomās dalījās D.Īvāns un atgādināja, ka tas, ko viena paaudze izdarījusi, nākamajai ir jānosargā, jo nekas nav mūžīgs.
Cēsnieks Mārtiņš Apinītis atcerējās, ka, pateicoties Sieviešu līgas kustībai, tika pieņemts likums par alternatīvo dienestu un viņam nebija jāiet padomju armijā. “Biju Cēsu pacifistu kustības priekšsēdētājs. Tās dokumentus atdevu muzejam. Mans alternatīvai dienests bija darbs Tautas frontē. Biju tāds kā avīžēns, beigās jau koordinators,” pastāstīja M.Apinītis, bet D.Īvāns atgādināja, ka tolaik bija ideja veidot demilitarizētu Baltijas – Skandināvijas zonu. “Toreiz viss, kas saistījās ar armiju, šķita nepieņemams, un pat sapņot nevarēja, ka padomju armiju no Latvijas izvedīs. Arī citu valstu atbalstītāji uzsvēra, neatkarību varbūt dabūsiet, bet armiju neizvedīs,” pastāsta D.Īvāns.
Raitis Jelēvičs Atmodas laikā strādāja Rīgas Tehniskajā universitātē fotogrammetrija laboratorijā kopā ar arhitektu Eiženu Upmani, kuru interesēja brīvības cīņas. “Varu teikt, ka Tautas frontē biju iesaistīts kā profesionāls arhitekts. Apzinājām brāļu kapus. Tika izveidota Brāļu kapu komiteja,” pastāsta Raitis un piebilst, ka sagatavojis arī Vecpiebalgas baznīcas mūru fotogrāfijas, lai pēc tam arhitekte Ausma Skujiņa varētu izgatavot rasējumus, projektu. Arhitekts atceras, ka toreiz, lai varētu samaksāt par darbu, Cēsu muzejs viņu pieņēmis darbā par pieminekļu inspektoru.
Sarunās ne reizi vien izskanēja, ka jaunā paaudze maz zina, tai grūti izprast Atmodas notikumus, un tiem, kuri piedalījās notikumos, par to jāstāsta. “Žēl, ka uz sarunu ir tik maz cilvēku, pat nevar saskaitīt divus desmitus. Gribējās satikt bijušos taufrontiešus, ar viņiem parunāties,” pēc pasākuma “Druvai” teica kāda cēsniece. Aptaujājot vairākus vēsturisko notikumu dalībniekus, izskanēja pārsteigums, ka tāda tikšanās bijusi.
Komentāri