Joga – kas vairāk par vingrošanu un meditāciju

Marta Tamane vada jogas nodarbības gan Piebalgā un Cēsīs, gan Valmierā.

Tieši Valmiera bija tā vieta, kur viņa uzsāka nodarbību vadīšanu, bet pārējās vietas pamazām pienāca klāt, Cēsis – tikai šogad.

“Sākotnēji man joga asociējās ar to pašu, ar ko lielākajai daļai rietumu cilvēku, arī man šķita, ka pamatā ir ķermeņa prakse jeb vingrošana. Ar tādu pārliecību arī pirmo reiz devos pamēģināt,” Marta atceras, kā nonāca pie jogas. Tiesa, viņa atzīst, ka pavisam citu skatījumu ieguvusi vēlāk, kad ģimenē notikusi traģēdija, kas likusi uzdot jautājumu, kas ir nāve, prāts, apziņa, kas notiek pēc nāves. Tieši šo periodu savā dzīvē viņa uzskata par brīdi, kad pašas jogas ceļš aizgājis dziļumā. Un tas turpinās arī tagad.

“Es vēl joprojām ļoti daudz mācos, bet tad bija tāds pagrieziena punkts, kad sapratu, ka joga nav nekas no tā, ko es līdz tam biju mācījusies,” atklāj Marta, papildinot, ka tobrīd apjautusi, ka joga nav par ķermeni, tā nav paklājiņu vingrošana, ­nedz arī saistīta ar elpošanas praksēm un mantrām. Viņa spriež: “Tas, protams, nenāca uzreiz, bet tagad varu teikt, ka, pateicoties toreizējam notikumam es nokļuvu savās zināšanās tālāk. Nebūtu tas noticis, iespējams, nekad nebūtu iedziļinājusies vairāk jogas būtībā.” Tagad Marta ar pārliecību saka, ka joga viņai ir prāta stāvoklis, un uzsver, cik nozīmīgi un īpaši ir, praktizējot jogu, nonākt līdz tam, ka prāts vairs nesvārstās, un spēt šo sajūtu noturēt ilgstoši.
Stāstot par savām jogas nodarbībām mūsdienu aizņemtajā pasaulē, Marta teic, ka nodarbību apmeklētājiem mēdz teikt: “Vai nu tu pats dzīvē saproti, ka vajag apstāties, vai arī dzīve tevi apstādinās! Un tas parasti nav patīkams notikums.”
Tieši tāpēc viņas vadītajās nodarbībās liela uzmanība tiekot pievērsta tam, lai apgūtu prasmi atslābināties. Nesen kādai grupai Marta atklājusi, ka pati gribētu uzsākt zen sēdēšanas praktizēšanu. Tā ir Japānā populāra prakse, šķietami vienkārša, bet savā būtībā viena no grūtākajām praksēm. Zen sēdēšanas laikā nekoncentrējas nedz uz elpošanu, nedz uz to, kas redzams un dzirdams, nedz arī uz savu ķermeni, bet gan vienkārši sēž. “Izrādās, tas ir ļoti grūts uzdevums vienkārši sēdēt, neko nedomājot un nekoncentrējoties ne uz ko,” ar smaidu atzīst Marta, velkot paralēles ar pilnīgi pretējo mūsdienu vēlmi nemitīgi ielūkoties telefonā.

Marta pati jogu praktizē jau 14 gadus, tagad sākusies astotā sezona, kad viņa arī vada nodarbības. “Es neesmu jogas skolotāja,” uzsver Marta, piebilstot, ka viņa savu vietu zina un tādu līmeni jogas praktizēšanā vēl nav sasniegusi. Savās nodarbībās viena no pirmajām lietām, ko pavēsta dalībniekiem, esot tas, ka, praktizējot jogu, katram sava lielā personība ir jāatstāj aiz durvīm. Tas ir brīdis tikai un vienīgi sev, cenšoties patiesi atslābināties un uz nodarbības laiku pilnībā aizmirst par savu viedokli un pieredzi.

Jautāta, kas nāk pie viņas uz nodarbībām, Marta pārliecinoši un konkrēti definē: “Noguruši cilvēki.” Viņa paskaidro, ka cilvēki mūsdienās dzīvo spriedzē. “Nervu sistēma visu laiku ir sarkanajā zonā,” spriež Marta, “mēs it kā dzīvojam laikmetā, kad ir pieejams tik daudz, bet mēs kļūstam arvien nelaimīgāki. Kaut kur esam aizgājuši galīgi šķērsām.” Marta priecājas par katru dalībnieku, kuram jogas nodarbības pie viņas ir brīdis trakajā ikdienas režīmā ļauj izbaudīt mieru un mācīties atslābināties. “Patiesībā palikt vie­na­­­tnē ar sevi to pusotru stundu, būt klusumā, mēdz būt ļoti grūti. Ir cilvēki, kas no šīs atslābināšanās sajūtas nodarbībā raud,” par to, kā gadu gaitā transformējas jogas grupu dalībnieki, stāsta nodarbību vadītāja.

Marta atzīst, ka pašlaik neesot plāna jau esošajām jogas nodarbību vietām pievienot vēl kādu, viņa gan sākotnēji vērtējusi variantu vadīt nodarbības arī Madonā, tomēr plānu atmetusi. Pagaidām esot doma palikt pie esošajām divām vietām, kurās nodarbības jau pierastas un iegājušās.