Viedokļi var atšķirties. Sarunā arhitekts Valdis Linde (no labās), jaunas mājas īpašnieks Cēsīs Jānis Lisenko, Dzintra Zālīte no Turaidas, Marika Toma, “Swedbank” hipotekārās kreditēšanas vadītāja, Normunds Dūcis, “Swedbank” hipotekārās kreditēšanas vadītājs, un Madara Jenerte, cēsniece, arhitekte. FOTO: Sarmīte Feldmane
Kā katram nepieciešams savs mājoklis, tā katram savas iespējas pie tā tikt. Par māju vai dzīvokli kā īpašumu visbiežāk domā jaunās ģimenes. Iespējas ir visdažādākās, tāpat kā izvēles.
Jau vairākus gadus “Swedbank” rīko “Zaļās mājas skolas” pasākumu, lai kopā ar dažādu nozaru ekspertiem un interesentiem runātu, uzklausītu pieredzes stāstus un aktualitātes par mājokļa būvniecību un atjaunošanu.
“Pēdējā laikā trešā daļa kredītu, kurus izsniedzam mājokļa iegādei, būvniecībai vai atjaunošanai, ir klientiem ārpus Rīgas. Jaunas ģimenes un ne tikai pārceļas no Rīgas uz mazākām pilsētām, laukiem, tās var atļauties iegādāties īpašumu,” stāsta “Swedbank” Hipotekārās kreditēšanas jomas vadītāja Latvijā Marika Toma un piebilst, ka pandēmija pamainīja cilvēku ikdienas vajadzības un darba paradumus. Daudziem ir iespēja strādāt no mājām, tāpēc ģimenes izvēlas dzīvot laukos, mazākā pilsētā, ne galvaspilsētā.
Katram, protams, ir sava sapņu māja vai dzīvoklis, tāpat kā dažādu nozaru ekspertiem ir pieredze, kas citiem noder, kad jāizdara izvēles. “Zaļās mājas skolas” tikšanās reizē Cēsīs gara diskusija izvērtās par daudzdzīvokļu māju atjaunošanu, energoefektivitātes risinājumiem, finansēšanas iespējām un iedzīvotāju spēju vienoties kopīga projekta īstenošanai. Tēma, par kuru runāts un rakstīts daudz. Vienā daudzdzīvokļu mājā kaimiņiem vienoties par ēkas atjaunošanu viegli, turpat blakus tas ir pat neiespējami. Vislabākais stimuls vienoties, ir atjaunotā kaimiņu māja, mazāks rēķins un silts dzīvoklis. Pieredze ēku apsaimniekotājiem, tāpat arī banku speciālistiem ir atšķirīga.
Daudziem ir sapnis par savu māju, to pats var uzcelt, var iegādāties un pārbūvēt vai atjaunot vecu. Arhitekts Valdis Linde atgādināja: “Būvēt nav prātīgi, bet jābūvē ir. Tā ir liela investīcija. Jau no pirmās ieceres galvenais uzdevums ir radīt ilgmūžīgu māju, kas spēj pielāgoties laikam un cilvēku vajadzībām.” Viņš arī atzina, ka Cēsīs un novadā tirgū ir mājas, un pārdevējs zina, ka kāds nopirks. Arhitekts atklāja, ka viņa klienti ir cilvēki līdz 50 gadu vecumam, ģimenes, kuras jau bērnus izaudzinājušas, un jaunās, kuras ir finansiāli nodrošinātas. Katrai savas prasības.
“Ir svarīgi saprast, cik lielu māju būvēt. Latviešiem ļoti gribas pieķerties savai mājai. Mēs nezinām, ko domās un gribēs mūsu bērni, kādas būs viņu vēlmes,” atgādināja arhitekts. Jānis Lisenko īstenojis koka karkasu mājas “Dores” būvniecības projektu Cēsīs. Viņš uzsvēra, kad pats daudz dara savām rokām, ir emocionālāka piesaiste. “Jau, projektējot māju, ir vērtīgi padomāt, kā telpas tiks izmantotas, tad varēs saprast, cik liela māja vajadzīga. Vai vajag istabu viesiem, ja lētāk būs viņiem nakšņošanu noīrēt viesnīcā. Vēl svarīgi, lai tad, kad bērni izaug, ēka ir pārbūvējama, lai viņi to var izveidot pēc savām vēlmēm,” pieredzi pauda cēsnieks un uzsvēra, ka ēkas ilgmūžība slēpjas ne tikai materiālos, bet arī risinājumos.
Cēsniece, arhitekte, novada pašvaldības Attīstības pārvaldes vadītāja Madara Jenerte atzina, katrs, kurš kaut ko būvējis, zina, ka tas ir pietiekami sarežģīti. Cēsīs un novadā iedzīvotāju skaits ir samērā stabils. “Dzīvojam aizvien plašāk, nav pamata domāt, ka nebūs, kas dzīvo jaunās un vecās mājās. Cik cilvēku agrāk dzīvoja divistabu dzīvoklī un cik tagad?” retoriski teica M. Jenerte un atklāja, ka pati dzīvo 1950. gadā celtā mājā un kā liecina ieraksti mājas grāmatā, kādreiz tajā un arī saimniecības ēkā dzīvojušu 15 cilvēki. Tagad viņi namā dzīvo trijatā.
Interesantāk ir darīt pašiem un pieņemt nosacījumus, kādus uzliek ēka, sacīja M. Jenerte. “Man mājas vidū ir Piebalgai raksturīga krāsns, no podiņiem”. Ap to organizējas ģimenes sadzīve. Nezinu nevienu māju ar līdzīgu plānojumu. Mūsdienu ēkās plānojums ir ļoti līdzīgs, bet cilvēki tajās dzīvo dažādi,” pārdomās dalījās cēsniece.
Jānis Dambis pirms četriem gadiem Liepas pagastā nopirka simts gadus senu māju. Ģimene dzīvoja Rīgā, Jānis ir valmierietis, sieva no Jelgavas puses un vispirms meklēja īpašumu tur, taču neko piemērotu neatrada. “Rīgā ar trim bērniem sarežģīti. Bija skaidrs, ka viņi mācīsies tālmācībā, sieva rūpēsies par atvasēm un vajag vēl vienu cilvēku, kurš gādā par ikdienu. Tas noteica, cik lielu māju mums vajag. Agrāk tajā dzīvojušas divas ģimenes,” pastāstīja liepēnietis. Kopā ar draugu arhitektu aizbrauca apskatīt noskatīto ēku, profesionāļa atzinums bija, ka koka konstrukcijas labi saglabājušās.
“Mājas pirkums bija balstīts uz emocijām, par izmaksām tik daudz nedomājām. Ļāvāmies savam lidojumam, radinieki neticēja, meistari arī, banka tāpat, bet aizdeva naudu. Mums pietrūka konkrēta plāna, nenoteicām darbu prioritātes. Ar meistariem jārēķinās, ar viņiem ir kā ar bitēm, nekad nevar zināt. Ne katrs gatavs braukt strādāt laukos,” pieredzē dalījās J. Dambis un uzsvēra, ka ne viss notiek, kā iedomājamies. Mājas atjaunošanu viņš sāka jūlijā un nākamā gada novembrī ģimene svinēja jurģus.
Ģimene izvēlējās eko ceļu, un bija jāpārvar ne viena vien problēma, kā arī jāsaprot, ka ne visu var saglabāt un ne visus vecos materiālus izmantot. “Jumta segumā nav izmantotas plēves. Mums ieteica siltā gaisa apkuri, to nomainījām pret radiatoriem, ir izdevīgāk,” teica J. Dambis un uzsvēra, ka ar savu māju ir apmierināts. Tagad būvē saimniecības ēku.
Dažādas domas izskanēja par to, ka līdz ar dzīvesveida maiņu, mainās arī attieksme pret dzimtas īpašumu. Kad bērni aiziet savās dzīvēs, plašu māju vairs nevajag un vecāki iegādājas mazāku. Jaunā paaudze iegādājas savu mājokli, kur vēlas – pilsētā vai laukos, viņus ne vienmēr saista vecāku māja.
Protams, katram klientam banka izvirza savus nosacījumus. “Mums ir svarīgi izprast klientu vajadzības, kā arī iepazīstināt ar dažādām pieredzēm, viedokļiem, lai viņi var izlemt, kādu mājokli vēlas, un saprot, kā pie tā tikt,” sacīja M. Toma un uzsvēra, ka bankas ir atvērtas un ieinteresētas sadarbībai ar jauniem klientiem.
Pēc Zaļās mājas skolas semināra tās klausītāji, vairāk nekā pussimts interesentu, lielākoties vecumā no 30 līdz 40, individuāli uzrunāja ekspertus, lai noskaidrotu jautājumus, kas viņiem svarīgi. Būtiskākais, ko uzsvēra klausītāji – bija iespēja pajautāt praktiskas lietas un gūt atbildi no kāda pieredzes un nozares profesionāļa.
