Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Vidzemes reģiona pārvaldes Cēsu daļā par komandieri sācis strādāt Gunārs Mašins.
Pirms sarunas viņš gan pabrīdina, ka pats ir dežūrmaiņā, ja būs izsaukums, intervija būs jāpārtrauc. Taču saruna pagāja bez trauksmes signāla.
– Kā sākās karjera VUGD?
– Absolvēju Smiltenes ģimnāziju, tad iestājos Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā Rīgā. Pēc absolvēšanas mani nosūtīja strādāt uz Cēsu daļu, kur desmit gadus biju dežūrmaiņas komandieris. Tad uzaicināja par komandieri Valmieras daļā, nostrādāju tur gadus divus, kad šogad Cēsīs atbrīvojās daļas komandiera vieta, tiku norīkots šurp. Var teikt, tā bija sava veida atgriešanās.
Patiesībā nebiju plānojis kāpt pa karjeras kāpnēm, biju gatavs palikt par dežūrmaiņas komandieri. Darīju darbu atbildīgi, pēc labākās sirdsapziņas, tiešais priekšnieks to pamanīja, novērtēja, piedāvāja paaugstinājumu, un es to pieņemu. Ja manu darbu novērtē, nevaru pievilt! Šis, protams, ir lielāks izaicinājums un lielāka atbildība. Ja dežūrmaiņā atbildība par astoņiem cilvēkiem, te – par gandrīz pussimtu.
– Tad jau daļas komandiera amats nebija svešs?
– Tieši tā, var teikt, tās pašas problēmas, tikai citā vietā. Protams, nākt uz Cēsīm bija viegli, jo zināju šo vietu, šo ēku, šos cilvēkus. Kad sāku strādāt par daļas komandieri Valmierā, sākums bija ļoti grūts. Viss pilnīgi jauns – telpas, personāls, arī tehnika ar savām niansēm, un bija vajadzīgs laiks, lai visu iepazītu.
Atgriežoties Cēsīs, te lielākā daļa no personālsastāva bija tā pati, kas bija, pirms aizgāju uz Valmieru. Desmit gadus ar šiem vīriem esam izsaukumos plecu pie pleca, esam cits citu iepazinuši. Man ir vieglāk strādāt, jo zinu, ko no kura cilvēka var sagaidīt!
– Vai Cēsīs vēl izdevās pastrādāt arī vecajā depo?
– Jā, neilgu laiku, jo Cēsu daļā sāku strādāt 2011.gadā, bet 2014.gada nogalē pārcēlāmies uz jauno depo. Laiks skrien, nākamgad jaunajam depo jau desmit gadu! Lai arī te viss ir ļoti labi – plašs, gaišs, moderns -, vecajā depo bija savs šarms, kas paliks atmiņā.
– VUGD bieži tiek runāts, ka trūkst darbinieku, kā ir Cēsu daļā?
– Kopš 1.septembra visas vakances aizpildītas; ieskaitot komandieri, esam 49 cilvēki. Liels kolektīvs, liela atbildība.
– Ieskaitot Jaunpiebalgas posteni?
– Nē, tagad tas ir atsevišķi. Dienestā nedaudz mainījās struktūra. Agrāk Cēsu daļas pakļautībā bija arī Jaunpiebalgas postenis, tagad pakļautība mainījusies un Vidzemes reģiona pārvaldes priekšniekam tieši pakļauta gan Cēsu daļa, gan Jaunpiebalgas postenis.
– Kāda ir daļas komandiera ikdiena?
– Komandieris atbild par visu, kas daļā notiek un arī nenotiek. Ja jāpasaka, kas aizņem ļoti lielu mana darba daļu, tur nav nekā romantiska, tā ir plānošana. Ir noteikts minimālais personu skaits dežūrmaiņā, katru dienu tajā jānodrošina astoņi cilvēki, un man jāsastāda grafiks. Turklāt mūsu personāls tiek pārdislocēts dežūrās arī uz citām struktūrvienībām, kur štati nav nokomplektēti, piemēram, uz Smilteni, Limbažiem, Siguldu, arī tas jāplāno. Tiklīdz visā ķēdē viens posms izkrīt, piemēram, kāds rīta agrumā piezvana, ka ir saslimis un uz maiņu nebūs, viss jāpārplāno. Ja tas notiek pēdējā brīdī, grūti uzreiz atrast vietā, jo katram darbiniekam jau ir arī savi plāni. Plānošanā jāievēro arī atpūtas laiks, citas prasības, viss jāliek tabulās, un tas prasa daudz.
– Vai tas, ka arī komandieris ir dežūrmaiņā, noteikts normatīvajos aktos vai paša izvēle?
– Savulaik tas nebija noteikts, tagad iekļauts dienesta iekšējā rīkojumā. Tas darīts ar mērķi samazināt virsstundu skaitu, ņemot vērā, ka daudzviet štati nav nokomplektēti un virsstundu skaits darbiniekiem palielinās. Komandierim dežūrmaiņa gan ir tikai astoņas stundas – no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā.
– Cik bieži jau bijis jādodas uz notikumiem?
– Ņemot vērā, ka strādāju ne pārāk sen, vēl bija arī ikgadējais atvaļinājums, neesmu trāpījis nevienā izbraukumā. Reiz biju pavisam tuvu, maiņa beidzas četros, kad manā vietā nāk cits ugunsdzēsējs glābējs, un piecas minūtes vēlāk bija izsaukums. Taču gan jau arī mans laiks pienāks.
– Vai jāplāno arī ikdienas mācības?
– Jā, arī tas ir mans lauciņš. Ir katra mēneša plāns, praktiskās nodarbības, teorētiskās. Teoriju atkārtojam tepat, praktiskās nodarbības gan daļā, gan izbraukumos. Glābšanas darbu uz ūdens trenējam Niniera ezerā vai karjera ūdenī, lai trenētos darbam ar hidrauliskajiem instrumentiem, mums ir sadarbība uz uzņēmumu “Tolmets”.
– Ja uzņēmumā ienāk jauns vadītājs, viņš var daudz mainīt pēc sava ieskata, cik daudz šajā dienestā komandierim ir brīva rīcība?
– Mūsu darbību nosaka normatīvie akti, daļas komandieris kontrolē, lai tie tiktu ievēroti. Variāciju pa labi vai pa kreisi daudz nav. Varu tikai veicināt profesionālo izaugsmi, sekot, lai tas notiek, un gādāt par disciplīnas uzturēšanu.
– Ne tik sen glābēju palīdzība bija nepieciešama cilvēkam, kas bija palicis uz kādas klints, un viņu vajadzēja nocelt. Tad uzzināju, ka Vidzemē to veicot tikai Cēsu daļas glābēji.
– Tā ir, mums ir pieci cilvēki, apmācīti alpīnisti. Diemžēl tālākās mācības apstājušās, iespējams, to nosaka finansējums, jo ir dārgs aprīkojums, dārgas apmācības. Šie pieci vīri izbrauc, ja ir nepieciešamība, tas gan notiek ļoti reti.
Cēsīs ir arī Vidzemes pārvaldes un arī Latgales pārvaldes ūdenslīdēju centrs. Mums ir speciālisti, kas veic glābšanas darbus uz ūdens, zem ūdens. Viņiem darba krietni vairāk, nesenākais gadījums bija septembra beigās, kad Drabešu pagastā no Gaujas ugunsdzēsēji glābēji izcēla bojāgājušo. Diemžēl šī melnā statistika nemazinās, šogad valstī no ūdenstilpēm izcelti jau 98 bojāgājušie.
– Tagad aktualitāte laikam ir apkures sezonas sākums.
– Jā, jau reģistrēti pirmie gadījumi, kad deg sodrēji dūmvadā, varu tikai aicināt katram parūpēties par apkures ierīcēm savā mājā. Ja prot, var darīt paši, ja ne – aicināt talkā speciālistu.
– Katru rudeni par to runā, katru ziemu statistika vēsta par neskaitāmiem dūmeņu degšanas gadījumiem, bet situācija nemainās. Kāpēc tā?
– Laikam jau cilvēki domā, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. Līdzīgi kā ar ziemas riepām, ka visi nogaida pirmo sniegu, tikai tad par to sāk domāt.
– Vai Cēsu daļā dežūras rit mierīgi?
– Dienas no dienas atšķiras, ir mierīgas dienas, bet vēsturiski vienmēr Cēsu daļas un Valmieras daļas ugunsdzēsējiem glābējiem izsaukumu Vidzemē visvairāk. Iemesls viens – mums platības ziņā ir liels izbraukumu rajons. Cēsu daļā šogad saņemti izsaukumi uz 87 ugunsgrēkiem un 167 izbraukumi uz glābšanas darbiem. Te samērā lielu pienesumu deva vētra, jo arī koku novākšana no brauktuvēm ir šajā statistikā.
– Kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, ļoti tika aktualizēti civilās aizsardzības jautājumi, tagad tas, šķiet, pieklusis?
– VUGD ir koordinējošā institūcija, un šie jautājumi joprojām ir uzmanības lokā. Civilās aizsardzības komisijai jāsanāk vismaz divas reizes gadā, regulāri notiek dažādas mācības, ko rīko Nacionālie bruņotie spēki, piesaistot arī mūsu dienestu, pašvaldības speciālistus. Tās galvenokārt ir tā sauktās “galda mācības”, kad tiek izspēlētas dažādas situācijas, apdraudējumi, izvērtējot, kāda ir katras iesaistītās puses rīcība, kā veidojas sadarbība.
– Vai ugunsdrošības prasību ievērošana uzņēmumos tiek pārbaudīta?
– Šajā jomā nekas nav mainījies, mūsu dienesta inspektori to regulāri dara. Es teiktu, ka situācijas uzlabojas.Agrāk uzraudzības inspektoru uztvēra kā kādu soģi, kurš prasa ugunsdrošības signalizāciju, ugunsdzēšamos aparātus, vēl ko, un uzņēmējs par to domāja kā lieku naudas izdošanu. Tagad domāšana mainījusies, katrs saprot, ka pašiem jāgādā par sava īpašuma drošību.
– No 2020. gada 1. janvāra visos mājokļos, arī dzīvokļos, obligāti jābūt uzstādītiem dūmu detektoriem. Tūlīt būs pagājuši četri gadi, kāda ir situācija?
– Tas jāprasa pašiem mājokļu īpašniekiem, bet, braucot uz notikumiem, bieži nākas secināt, ka dūmu detektori nav uzstādīti. Te laikam ir tas stāsts par degošajiem dūmeņiem, kamēr nelaime nav ienākusi mājās, cilvēki šo prasību uztver vieglprātīgi.
– Kā komandieris vislabāk atgūstas pēc darba dienas, kas gan vairāk paiet pie datora?
– Vislabākais ir nodoties kādam fiziskam darba, pļauju zāli, zāģēju, skaldu malku, tas palīdz vienmēr!
Komentāri