Arī vēlēšanu izvēle ir kā prāta mīkla, atzīst Jānis Endele

Kad nāk kārtējās Saeimas vēlēšanas, kaislības virmo ap šodienas problēmām, darīto un nepadarīto. Intervijās un diskusijās sacenšas politiķi, kas sevi vērtē kā spējīgus vadīt valsti un noteikti to darīt labāk par citiem. Vēlētājam jāprot sijāt un vētīt, kas no valstsvīru un valstssievu amata kandidātu teiktā ir ne tikai patīkams, bet arī reāli izpildāms, un kurp tas vedīs sabiedrību.

Arī vecpiebaldzēns un cēsnieks, pedagogs un ekspolitiķis, kurš balsoja par Latvijas neatkarības deklarāciju, Jānis Endele pavisam nesen teica, ka vēl vērtē, kam atdot balsi. Klausās raidierakstus, skatās televīzijas pārraides, katra politiķa atbilde žurnālistam atklāj kādu personības šķautni, zināšanas vai “peldēšanu” konkrētajā tematā. Pro­tams, priekšvēlēšanu laikā parasti ir klāt populisma deva, te nu vēlētājam jāliek lietā izpratne un vērtēšanas prasme. Bet par vienu lietu nav jādomā, proti, katram pilsonim vēlēšanās jāpiedalās.

Lolojot siltumnīcā tomātus un pļaujot zālienu ap lauku māju, J. Endelem laiks pārdomām ir. Gan par karstajām pirmsvēlēšanu sadursmēm, gan par valstij svarīgo ilgākā termiņā — izglītības nozari. J. Endele ne tikai dibināja vienu no pirmajām ģimnāzijām valstī — Cēsu Draudzīgā Aici­nājuma Cēsu Valsts ģimnāziju. Viņš izveidoja Draudzīgā aicinājuma fondu, izstrādāja skolu reitinga sistēmu, arī izcilo skolēnu un skolotāju godināšanu. Kā strādāt, lai labāk gan mācību iestādēm, gan skolēniem, pie tā domas atgriežas ik pa laikam un top arī raksti “Druvai”.

Vasaras nogalē “Druva” dodas uz Vecpiebalgas pusi, kur lielāko gada daļu uzturas skolotāju Endeļu pāris. 15. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā un arī kārtējo pārmaiņu vēsmās izglītības nozarē uz sarunu aicinājām kā politikas dzīvi, tā arī pedagoģisko ikdienu pieredzējušo Latvijas Augstākās Padomes deputātu un arī Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas (DACVĢ) dibinātāju un direktoru Jāni Endeli.

Tomāti, sudoku un joprojām — pasākumi

Uz taujājumu par ikdienas rutīnu veselības uzturēšanai, Jānis Endele sakās neesam organizēts cilvēks — nespējot ik dienu regulāri izpildīt kādus īpašus vingrojumus vai vēl kā citādi uzturēt fizisko formu. Taču sētā, kur ģimene pavada gada lielāko daļu, darbu netrūkst nekad. Jānis pļauj mauriņu un pedantiski aprūpē siltumnīcu, pilnu dažādu krāsu un garšas tomātiem — vienā pusē vairāk šķirnes, kas garšojot sievai Dacei, otrā tās, kas pašam ejot pie sirds. Tomātus viņš atzīst par tādu kā savu kaislību — tos ļoti patīk audzēt.

Izmēģinātas tiek dažādas šķirnes, ģimenē katram garšojot kas cits, piemēram, dēls vairāk iecienījis tādus “gaļīgus, kā slapjus”, Jānim vairāk tīk miltainie un arī  skābāki tomātiņi. Tomātu raža parasti ir tik laba, ka tos dāvina kaimiņiem, dēliem.

Vēl par savu pienākumu Jānis atzīst plašās zemes platības appļaušanu. Šogad arī tālākajā zemes gabalā milzīga zāle bijusi, taču tuvīnajiem nevienam sienu nav vajadzējis. Tā nu uz “Vecaļmiem” braucis lopkopis no Jaunpiebalgas — ar visu savu tehniku un trīs dienas teritoriju apstrādājis. Jānis gan pēdējos gados lielāko zemes daļu apstādījis ar kokiem. Šajā lietā atkal esot jācīnās ar zaķiem, kuri mēdz nokost jauno bērzu galotnes un tur pat izspļaut, taču kociņš beigts.
Brīvo laiku pavadot ar sudoku mīklām — tajās gan viņš pats sakās neesam meistars, taču prāta kustināšanai nodarbe lieti noder, vērtē 87 gadus vecais kungs. Neiztrūkst pasākumu, kuros Jānis ir gaidīts viesis — nupat augustā pēc četru gadu pārtraukuma viņš atkal bijis uz 4. maija Deklarācijas kluba saietu, tāpat tiek aicināts uz sarunām par izglītības jautājumiem un joprojām vēl uztur Drau­dzīgā Aicinā­juma fonda aktivitātes.

Politiskā pieredze vēl nedod skaidru atbildi, par ko balsot

Jānim pieredze politikā ir no Latvijai vēsturiskā Atmodas un neatkarības atjaunošanas laika. Tomēr, kā atzīst viedais kungs, tas vien vēl nedod pilnīgi skaidru atbildi, kādu izvēli izdarīt vēlēšanās. Visam jāseko līdzi un jāieklausās. Viņš ir iecienījis diskusiju raidījumus, jo īpaši Jāņa Dombura vadītos. Tie ir labi sagatavoti, veidošanā ir ieguldīts liels darbs, katra tēma izpētīta.

Taujāts pēc ieteikuma vēlētājiem, Jānis saka, ka īsti nezina, ko ieteikt, jo tobrīd vēl pats domāja, par ko balsot. “Taču vēlēt vajag un visiem.” Viņš gan atzina, ka priekšvēlēšanu laikā bez kaut kādas populisma devas laikam nevar iegūt balsis, bet reizē šķiet — cik ilgi stāstīsi tikai to drūmo un cik viss ir slikti. “Es tomēr redzu pasauli arī no gaišās puses,” atzīst Jānis, piesaucot gan iespējas, ko mums atvērusi Eiropa, gan arī drošības aspektu. “Jā, pie mums viss notiek lēni, bet — vai citur kaut kas notiek diez ko ātrāk, man arī nav ticības.” Taču vienlaikus ilgstoša būšana pie varas “apaug” ar sarežģījumiem. “Ja, tikko pārņemot varu, tu uzreiz nerīkojies, tad ar katru novilcināto mirkli reformas kļūst aizvien bezcerīgākas.”

Kā izglītības jautājumos, tā arī politikā Endeļu pāra domas brīžiem it kā šķiras, taču viņi pieļauj sarunu biedra atšķirīgo viedokli. Tāpat pārcilājot ikvienu politisko spēku, gan Jānis, gan Dace spēj atrast kā pozitīvas, tā negatīvas atziņas, taču sarunu par šo tēmu beidzam ar vēlējumu visiem būt kaut cik politiski aktīviem. “Man gan liekas, tieši pensionāri jau lielākoties arī nosaka gaisotni,” saka Jānis, atzīstot, ka laikam pat nepazīst nevienu astoņdesmitgadnieku, kam politika būtu pilnīgi vienaldzīga.

Pārcilājot atmiņas par savu politisko pieredzi, Jānis par trauksmainiem atzīst tos pāris mēnešus 1989. gadā, kad bijis Cēsu pilsētas deputātu padomes priekšsēdētājs. “Kas tik nebi­ja — gaļas kombināta jautājums, vēl dažādas privatizācijas,” teic J. Endele. Pēc tam Augstākā Padome ar spraigo balsojumu un Maskavas spiedienu. Seniors ļoti labprāt palasītu Anatolija Gorbunova atmiņas par to laiku, ja viņš tādas uzrakstīs. Vēl pēc aktīvā skolas vadības laika vienu reizi — Tautas partijas uzplaukuma brīdī — Jānis piedalījies pašvaldību vēlēšanās.

Izglītības nebeidzamās pārmaiņas

Kad saruna atgriežas pie Daces un Jāņa Endeļu dzīvē tik tuvās izglītības, sāpe un joprojām aktīvais vērojums ir jaušams katrā vārdā. Taču, kā uzsver Jānis, steidzamas un neiz­analizētas pārmaiņas nav vēlamas. “Slikta vai laba, vairāk laba nekā slikta, tomēr svarīgi, ka ir sistēma, kaut gadiem ieviesta,” skaidri teic bijušais pedagogs, pieļaujot — var esošo sistēmu analizēt un saskatīt kļūmes, bet pēkšņi atteikties un tās vietā piedāvāt kaut ko “mistisku” šķiet neizprotami.

Atmiņas par skolotāja profesijā pavadīto laiku ir jaukas. “Man gan laimējās strādāt tad, kad vēl tāda izlaidība un visatļautība kā šodien skolās, nebija. Varēja strādāt ar baudu, un bieži bija tā, ka stundas tiešām sagādāja prieku, strādāt bija interesanti!” Arī tagad viņš reizēm intervijās ar jaunajiem skolotājiem pamanot to pašu aizrautību — patīk un viss! Taču, viņaprāt, tomēr būtu citā formātā vai klasē jānodala bērni, kas traucē pārējiem strādāt. Taču tagad par šādu jautājumu sabiedrībā pat īsti nedrīkst diskutēt.

“Draudzīgais Aicinājums” — tad un tagad

Atminoties DACVĢ aizsākumus, Jānis kā neapskaužamu atzīst toreizējās Cēsu 1. vidusskolas direktora Ivara Zemīša situāciju — protams, skolotājam Endelem ģimnāzijas izveidei bija atbildīgo amatpersonu atbalsts, taču viņš saprot, ka ar savas mācību iestādes dibināšanu krietni “iegrieza” bijušajam kolēģim. Tālākie gadi gan saistās ar dažādām raibām atmiņām par pašu un skolēnu vecāku darbu bērnudārza ēkas pielāgošanā skolas dzīvei.

Tagad, pēdējos gados, ­­­J. En­deli vietvara vairākkārt aicinājusi uz sarunām par abām Cēsu ģimnāzijām. Jānis teic — apvienot ģimnāzijas spiežot apstākļi, bet deputātiem to negribas darīt. Esot izskanējusi arī ideja dibināt jaunu iestādi, lai nevienu neaizvainotu.“Man skaidrs ir tikai tas, ka izglītībā mērķis nevar būt finansiāls,” noteic Jānis, paskaidrojot — nauda ir tikai līdzeklis, lai kaut ko labāk vai sliktāk izdarītu. Lielākais ietaupījums no apvienošanas būtu — par vienu direktoru mazāk, viens saimniecības daļas vadītājs un varbūt vēl kaut kas nedaudz mazāk. “Bet nu tie ir tādi sīkumi.”

Tiesa, Jānis atzīst — paš­reizējais draudzīgo direktors neliek akcentu uz mācību snieguma izcilību. “Viņa uzsvars, cik man ir informācijas, ir uz tādu labestīgu attieksmi pret skolēnu, komunikāciju ar audzēkņiem, kas arī ir ļoti svarīga,” vērtē J. Endele. Te sarunā iesaistās Dace Endele un uzteic DACVĢ direktoru Oskaru Kaulēnu par vadīto komunikāciju, šo diskusiju formātu ar skolēniem, viņu vecākiem, darbiniekiem. “Tas tiešām ir tāda inteliģentā pilsoņa audzināšana!” noteic Dace, vienlaikus gan atzīstot kā nedaudz mulsinošu nepārtraukti skandēto lozungu par skolu, kas mācās, jo tas taču ir itin dabisks process.

Sportiskā kaislība

Jānis Endele savos skolas gados aktīvi nodarbojies ar sportu un tagad vēro jauno sportistu sniegumu. Mācoties Vec­pie­balgas vidusskolā, piecdesmito gadu vidū sasniedzis dažādus vietējos rekordus, lielākoties lēkšanas disciplīnās. “Tostarp bija mana mīļā trīssoļu lēkšana ar kārti, ko tad tikai tik tikko sāka pie mums attīstīt,” atminas Jānis, arī pieminot, ka tolaik pie dzīvojamajām mājām Vecpie­balgā bijis volejbola laukums un spēlētāju bijis tik daudz, ka viena komanda stāvējusi laukuma malā, gaidot savu kārtu. Tagad kopā ar kaimiņiem ierīkojuši volejbola laukumu, lai spēlē mazbērni, bet nu jau vairs nav to bērnu.

Tagad Jānis daudz skatoties sporta pārraides, tās viņam ir mīļas. “Patīk vieglatlētikas sacensības, arī ziemas sports,” aizrautīgi stāsta kungs, piesaucot neseno Latvijas vieglatlētikas pārsteigumu. “Tagad tieši vieglatlētikā sacensības notiek, vēl arī man ziemas sports ļoti patīk,” aizrautīgi stāsta kungs, piesaucot neseno pārsteigumu Eiropas vieglatlētikas čempionātā, kad Latvijas sprinteris Oskars Grava 200 metru skrējienā ierindojās augstajā piektajā vietā. “Cepuri nost! Ja 200 metru distancē baltais puisītis var tā norikšot un iekļūt finālā starp astoņiem labākajiem un turklāt visai pārliecinoši,” viņš priecājas, piebilstot, ka lielākoties starp labākajiem skrējējiem ir afroamerikāņi, nereti gan kādas Eiropas valsts pilsoņi. Savukārt ziemas sporta veidi patīk visi un vienmēr. Lai gan no sava šodienas viedokļa raugoties, pagājusī ziema apstākļu dēļ bija tik riebīga, ka teju savā dzīvoklī bijis kā aprakts, neaizgājis visu ziemu, tik slidens bija. Taču citkārt ir novērtējis, ka Cēsis ir “skaistas arī ziemā”.      

Atšķirīgais dienas ritms

Endeļu pārim dienas ritms katram savs, Dace vairāk esot rīta cilvēks un rosoties pa māju un dārzu, Jānis brīvākās dienās sākot rosīties ap desmitiem rītā vai pat vēlāk. “Sieva man traucē,” ar smaidu noteic kungs, gan atzīstot, visticamāk, prasās izgulēties, jo nereti spēļu pārraides vai citas sporta sacensības televīzijā beidzoties tik ap vieniem naktī. “Jā, esmu riktīgs pūce,” atzīst Jānis, gan vienlaikus sevi labvēlīgi attaisnojot — “man jau nekādi citi pienākumi kaut kur agri būt tikpat kā vairs nav.” Tik vien, kā šad un tad vēl “Druvai” ko uzrakstot.

Uz taujājumu, vai arī Endeles piedomājot pie ik dienu nostaigāto soļu skaitīšanas, Jānis vēlīgi atzīst — vajadzētu pie tā piedomāt vairāk. Sieva gan ik dienu viņu skubinot staigāt. Bet arī Dace atzīst — ar gadiem aizvien būtiskāk kļūst pēc iespējas saglabāt kustības, tad nu viņi abi cenšoties viens otru atbalstīt un arī skubināt. “Ir jau jāuzprišina — Jāni, vai tu šodien izstaigājies? Biji aizgājis uz klēti? Aizgāji uz dīķi vai tikai sudokus risināji?” Cenšoties atsaukties sievas rūpēm par viņa fizisko veselību, kungs arī mierīgi atzīstas — ne jau vienmēr tik labi izdodas ar to kustēšanos. Taču, viņaprāt, Dievs viņu esot “izlutinājis” ar garu un krāsainu dzīvi un šajā brīdī Jānis jau esot pateicīgs par visu, kā tas arī ir, pat ja veselība kādu dienu nešķiet tā stiprākā.

Bērni un mazbērni uz “Vec­aļmiem” gan tagad atbraucot retāk — visiem ir dažādas nodarbes un pienākumi, arī sporta sacensības. “Paldies Dievam, ka tas tā ir!” par pēcteču aktivitāti teic Jānis. “Labi, šeit [Vec­piebalgas apkaimē — red.] nepietiek bērnu, bet vismaz pilsētā viņi ir, un vismaz tur ir, ko darīt,” konstatē bijušais pedagogs.

Jānim ārstu pārbaudes ļauj turpināt vadīt auto un par šo māku viņš no sievas beidzot esot saņēmis komplimentu. “Viņa tikai tagad atzīst, ka esmu iemācījies braukt,” smejot stāsta kungs, gan pats atzīstot — nudien, lai mazāk būtu kreņķu, tagad ļoti centīgi ievērojot visas ceļa zīmes. Uz jautājumu par kultūras vai citiem pasākumiem, Endeles pastāsta, ka pēdējā laikā tikai Dace kur dodoties. Šad un tad apmeklējot gan teātri, gan kādus koncertus, kā arī izmanto “Balt-go” piedāvātās vienas dienas ekskursijas pa Latviju. Jānis reizēm saņemoties uz kādu īpašāku notikumu. Augustā bijusi satikšanās ar paša skolotajiem 1971. gada absolventiem — Jāņa Endeles pirmo izlaiduma klasi Cēsu 1. vidusskolā.