Mākslas un dzīves restaurācija

Šovasar cēsniekiem ir iespēja iepazīt vēl vienu mākslinieci — līdz septembra vidum Cēsīs, mākslas telpā bez robežām Dimension Ink, skatāma restauratores, mākslas pedagoģes un gleznotājas Elīnas Māliņas izstāde Norises.

Vaicāta, vai joprojām dzīvo un strādā Koknesē, Elīna saka, ka ir tur atgriezusies. Kok­nesē dzimusi un augusi, pabeigusi vidusskolu, bet tad mācījusies Rīgā, papildinājusi zināšanas Horvātijā. Tagad Elīna atkal ir mājās, vada savu mākslas studiju, mācot bērnus un arī pati tajā strādājot.

– Esat sacījusi — cik vien sevi atceraties, vienmēr esat zīmējusi un arī gleznojusi. Vai var sacīt, ka vienmēr esat bijusi kopā ar zīmuli un otu?
– Jā, tā ir. Līdz manam astoņu gadu vecumam ar ģimeni dzīvojām Lēdmanē. Atceros, es vēl negāju skolā, bērnudārzā arī ne, bet apmeklēju pulciņus, kas bija domāti skolas bērniem, jo abi vecāki bija skolotāji. Visu laiku zīmēju, gleznoju, un mani, sešgadnieci, septiņgadnieci, reizēm pat atstāja mājās vienu pašu, teica, lai zīmēju, jo to vienmēr darīju. Vecāki zināja, ka nekādu blēņu nebūs, jo gribu zīmēt. Koknesē mans pirmais nopietnais zīmēšanas skolotājs bija Aldis Dobenbergs.

– Latvijas Universitātē apguvāt mākslas pedagoģes jeb zīmēšanas skolotājas arodu un pēc tam Mākslas akadēmijā mācījāties restaurāciju, nevis gleznošanu. Kādēļ tāda izvēle?
– Pēc vidusskolas uzreiz netiku akadēmijā, uzņemšanas noteikumi bija stingri. Vecāki uzskatīja, ka pēc vidusskolas noteikti ir jāstudē, tādēļ izvēlējos vizuālās mākslas pedagoģiju. Vizuālā māksla bija tuva, pedagoģija gan ne tik ļoti, bet domāju, ka par skolotāju nestrādāšu. Pabeidzu studijas un nolēmu, ka vēlreiz pamēģināšu iestāties Mākslas akadēmijā, ne gleznotājos vai grafiķos, bet restauratoros, jo tas taču it kā ir nopietnāk nekā tikai gleznošana (smaida). Iestājos akadēmijā, restauratoros. Tur mākslas bija daudz — gleznošana, zīmēšana, kompozīcijas, ne tikai restaurācijas apgūšana. Patiesībā vienmēr visu laiku esmu zīmējusi un gleznojusi, jo arī universitātē mākslas pedagoģijā mums bija gleznošana vasaras plenēros, bija zīmēšanas nodarbības. Bija ne tikai akadēmiskā gleznošana, bet arī radošie uzdevumi, kas vilka no mums ārā to, ko jūtam un kā redzam. Bet pārliecību par savām radošajām idejām, par to, ka esmu māksliniece, esmu guvusi tikai pēdējā gadā.

– Vai darbs restaurācijā traucēja apzināties sevi kā mākslinieci?
– Gleznot prot daudzi, daudzi to dara, bet man nebija pārliecības par sevi, par savu rokrakstu un tēmu. Māksliniekam ir jābūt savam rokrakstam. Daudzus gadus pašas priekam gleznoju ainavas, katru vasaru braucu uz Kuldīgu, arī uz citiem plenēriem. Pēdējās manas gleznas, arī tās, kuras ir izstādē Cēsīs, ir simboliski figurālas, tajās ir cilvēks. Ne klasiskais portrets, bet it kā daļa no cilvēka, un atšķirībā no ainavas, ir vairāk vērsts uz iekšieni, uz savas pasaules izpēti.

– Vai var sacīt, ka šīs gleznas ir kā sevis restaurācija?
– Ne gluži, drīzāk tā ir sevis izpēte, varbūt dziedināšana. Sevis restaurācija droši vien notiek visu mūžu.

– Kas radīja tik lielas pārmaiņas – no ainavas uz simboliski figurālām gleznām?
– Neesmu to slēpusi, par to rakstīju sociālajos tīklos. Stāsts ir par iepazīšanos, iemīlēšanos un vilšanos. Kas gan cits var mākslinieku iedvesmot, ja ne mīlestība un sirdssāpes (sme­jas)­­­?! Ja nopietni, tad liels pārdzīvojums vienmēr iedvesmo — gan pozitīvs, gan negatīvs. Un pēc vilšanās gribas vairāk ieskatīties sevī, saprast, kādēļ tā notika.

– Kā šī izstāde atnāca līdz Cēsīm?
– Izstāde notika pavasarī Rīgā. Pēc tās domāju, ka gribētu to atvērt arī ārpus Rīgas. Zināju par Dimension Ink Cēsīs, kur izstāde bija man pazīstamai māksliniecei, biju ievērojusi, ka tur notiek interesanti pasākumi, ir laba noskaņa. Sapratu, ka gribētu tur savu izstādi, un man piedāvāja gleznas tur izstādīt.

– Ar Cēsīm esat sadarbojusies jau agrāk, restaurējāt vienu gleznu Pasaules latviešu mākslas centram Cēsīs, un tas bija kā labas gribas darbs, bez honorāra. Tomēr ikdienā droši vien restaurācijā ir arī ne tikai labdarības pasākumi?
– Jā, restaurēju gleznu Pasaules latviešu mākslas centram. Trīs gadus strādāju Zaļe­nieku muižā, maģistra darba ietvaros arī centrālajā zālē restaurēju sienas fragmentu. Šobrīd Mežaparkā divām telpām restaurēju griestus, un manā darb­nīcā ir gleznas, ko restaurēju. No darba, kuru daru, restaurācija ir apmēram procenti četrdesmit, un es negribētu visu savu laiku veltīt tikai restaurācijas darbiem. Daudz laika veltu, studijā mācot bērnus gleznot. Ik pa laikam mani atrod kāds darbs, lai gan nevaru teikt, ka restaurācijas darbus ļoti meklēju.

– Sacījāt, ka, studējot mākslas pedagoģiju, domājāt, ka nekad nebūsit skolotāja, bet tagad bērnu mācīšanai veltāt ļoti daudz laika. Kas mainīja attieksmi pret skolotāja darbu?
– Vecāki bija skolotāji, redzēju, ko tas nozīmē, ko tas no viņiem prasa. Es ar bērniem nestrādāju skolā, bet savā studijā pēc savas programmas. Es mācu bērnus un daru to viņiem, nevis atskaitēm. Es sešus gadus nostrādāju speciālajā skolā, un bieži bija sajūta, ka nevis bērni, bet papīri un pārskati ir pirmajā vietā. Tas skolu sistēmā, manuprāt, ir aplam, tādēļ nepaliku skolas darbā. Ar bērniem strādāju labprāt, viņi ir pats svarīgākais, un man atskaites par viņiem nav jāraksta. Domāju, bērnos no dabas ir daudz ielikts, tikai kādam tos spārnus apgriež, bet kādam neapgriež. Ir arī grupa pieaugušo, kuriem mācu gleznošanu.

– Kurš gadsimts vai kuri mākslinieki jums ir tuvāki?

-Man tuvāk pie sirds vienmēr ir bijuši impresionisti. Mīļš ir ar Latviju saistītais Nikolajs Rērihs, viņš mani ļoti uzrunā ar saviem kalniem, jo man pašai ļoti patīk būt kalnos. Un tuva ir arī Rēriha filozofija un garīgais skatījums.

– Vai ārpus otas un zīmuļa ir arī tas, ko dēvē par brīvo laiku?
– Jā, brīvais laiks ir gan, vasarās nenotiek nodarbības ar bērniem. Tad vairāk gleznoju, protu arī atpūsties. Esmu pašnodarbinātā, tas nozīmē, ka savu laiku plānoju pati un es nepārstrādājos.

– Vai ir kāda vieta Latvijā vai kur citur pasaulē, kur ir būts un kur gribētos atgriezties?
– Esmu bijusi Nepālā un gribētu tur atgriezties vēl. Tur divus mēnešus strādāju kā brīvprātīgā un dzīvoju nepāliešu ģimenē, mazliet arī ceļoju. Tā ir valsts ar Himalaju kalniem, savu kultūru un ļoti jaukiem cilvēkiem. Gribētu tur aizbraukt un gleznot, un varbūt kalnu piekājē meditēt kopā ar mūkiem (smaida). Neesmu bijusi Dienvid­amerikā, gribētu uz turieni aizbraukt. Man ļoti patīk ceļot.

– Mēdz sacīt, ka māksla padara cilvēkus labākus. Vai piekrītat tādam apgalvojumam?
– Tam nav noteikti jābūt profesionālam darbam mākslā, bet radošums pabaro dvēseli. Tā var būt radoša pieeja, piemēram, strādājot ar skaitļiem — ne jau vienmēr ir jādzied, jāglezno vai jādejo. Darot darbu, kurš patīk, cilvēki atraisās, kļūst radošāki. Tas sagādā prieku, un prieks dara cilvēkus labākus.