Atvara vienmēr gribējusi dziedāt, bet nepaļāvās uz savām spējām

Atvara ieguvusi atpazīstamību platformā “Tiktok”, kur viņas pirmais singls “Pie manis tveries” pārsniedza divus miljonus skatījumu un pie tūkstoša video izmantojumu.

Vēlāk dziesma vairākkārtīgi izmantota arī seriālā “Nelūgtie viesi”. Dziedātāja sadarbojusies arī ar vienu no pašmāju ietekmīgākajiem dziedātājiem, Intaru Busuli, dziesma “Vai drīkst kāpt dziļāk” un Atvaras singls “Dzīve mūs mētā”, pārsniedzot visas gaidas, vairākus mēnešus bija redzams vairākumā radio topu un to rotācijā. Dziesmas klipā piedalās arī izcilais pašmāju aktieris Jurijs Djakonovs. Savukārt singls “Plaisā” ir enerģisks un “roķīgāks” turpinājums viņas līdzšinējām balādēm, kas tika izdots 2026. gada jūnijā. Šis skaņdarbs sekoja viņas startam Eirovīzijā ar dziesmu “Ēnā”. Uz sirsnīgu un muzikāli piepildītu vakaru kopā ar dziedātāju Lieni Atvaru (Stūrmani) klausītāji augusta beigās tiek aicināti Priekuļos, kur skanēs iemīļotas melodijas un valdīs īpaša vasaras nogales noskaņa. Tā būs lieliska iespēja baudīt skaistu koncertu brīvā dabā.

– Vai mūzika jums bija tuva jau bērnībā? Patika dziedāt?
– Es visu mūžu gribēju dziedāt, bet nekad īsti nenoticējusi sev tik tālu, ka tiešām varēšu kāpt uz skatuves un pilnvērtīgi darīt to, ko biju izsapņojusi.

– Kad sapratāt, ka patīk dziedāt un mūzika, vai bijāt pārliecināta, ka sagaida karjera šajā jomā? Vai varbūt tomēr pieļāvāt iespēju saistīt dzīvi ar kaut ko citu?
– Brīdī, kad tā īsti sākās mana dziedātājas karjera, tas bija pērn maijā, īsā laikā apvēlās un viss tā sakrita, ka es kāda pusgada laikā nodziedāju vairāk nekā divdesmit pilnībā izpirktus koncertus visā Latvijā. Katrā koncertā biju ļoti pārsteigta, ka ir tik daudz cilvēku, kas grib klausīties mani. Tāpēc, nē, es iepriekš nebiju pārliecināta, ka man izdosies karjera mūzikā, kur nu vēl, ka tā aizies tādā tempā.

– Vai bez mūzikas ir kaut kas tāds, kas vienlīdz ļoti interesē, aizrauj, patīk?
– Man laikam nav nekā cita, kas mani interesētu un aizrautu tikpat ļoti, cik dziedāšana. Taču es gadiem esmu bijusi saistīta ar sociālajiem tīkliem, ar mārketingu, ar stratēģijām, tāpat arī ar filmēšanām un montēšanām. Arī tas viss man patīk. Tagad gan ir drusciņ grūtāk to visu darīt, jo mani jau parasti uzreiz atpazīst, tāpēc ar to vairs pārāk bieži neaizraujos.

– Jūsu karjera mūzikā uzskatāma par visnotaļ strauju. Vai ceļā, kad no nezināmas dziedātājas kļuvāt par Latvijā pazīstamu personu, nejūtaties kaut ko no savas būtības zaudējusi? Vai varbūt, gluži otrādi — ieguvusi?
– Nejūtos kaut ko pazaudējusi. Cenšos palikt tāda, kāda esmu. Tomēr ilūzija, kā ir dzīvot, kad lielākā daļa cilvēku tevi pazīst, gan ir pamainījusies. Kādreiz varbūt liekas, cik tas ir forši! Nevar jau gan arī teikt, ka tas tā nav, bet, kā saka — katrai maizītei sava garoziņa! Un iepazīt, ko nozīmē šis, arī ir interesants posms. Cilvēki ir dažādi. Vairākums tiešām ir superfantastiski, pienāk nofotografēties un pasaka kaut ko jauku, bet ir tomēr arī tādi, kas, piemēram, izdomās tevi negaidīti paraut aiz rokas vai kaut kā citādi nekontrolēs savu rīcību. Un tas ir kaut kas tāds, ko var iepazīt tikai procesā, kad kļūsti atpazīstamāks. Tāpēc — ir forši, ir interesanti un es nesūdzos, bet ir arī daudz jaunu šķautņu. Tomēr teiktu, ka esmu tikai ieguvusi. Es vispār neuzskatu, ka dzīvē kaut ko var zaudēt. Katra situācija, katra pieredze mūs veido un maina.

– Izdevās uzvarēt Latvijas konkursā un pārstāvēt valsti Eirovīzijā. Ko iemācījāties šajā periodā?
– Eirovīzija man bija milzīga iespēja izjust un saprast, ko tas realitātē nozīmē un kaut par procentu izjust, kā dzīvo lielās zvaigznes. Piemēram, izkāpjot no busiem tajās valstīs, kur bijām, ieraudzīt, ka stāv pūlis, izkliedz tavu vārdu un gaida, ka tu atbrauksi uz mēģinājumu. Tas bija sirreāli, jo Latvijā es neko tādu neesmu ne piedzīvojusi, ne redzējusi. Kopumā tā bija pieredze, ko nekad neaizmirsīšu. Man ļoti, ļoti patika iepazīties ar visiem dalībniekiem un saprast, cik grandiozs ir pats šis šovs un komanda, kas to veido. Saprast, kā viss kopumā izskatās, jo to ne ar ko, kas notiek pie mums, nevar salīdzināt. Tā ir viena no lielākajām skatuvēm Eiropā. Tāpēc mūžam būšu pateicīga par iespēju, ko varēju baudīt. Iemācījos ļoti daudz, arī par sevi. Atklāju, cik daudz gan mentāli, gan fiziski es varu izturēt, kas ir ļoti forši. Tas nozīmē, ka dzīvē var ļoti daudz ko darīt, tikai jautājums, tieši ko, un vai to tiešām gribas.

– Tik straujā karjeras virzībā jau šķiet, ka vairs nav īsti, uz ko tiekties. Vai padomā ir vēl kādas nākotnes ieceres, sapņi?
– Nevaru teikt, ka nav, uz ko tiekties. Es vienmēr cenšos uzlikt savu latiņu augstu un iet uz neaizsniedzamo, un tas ir bijis vienīgais veids, kā es dzīvē kaut ko sasniedzu. Cenšos vienmēr izdarīt to, par ko man pateikts, ka nedrīkst, nevar vai tas nav iespējams, katru reizi pierādot, ka to var, drīkst un tas ir iespējams. Tāda ir bijusi visa mana karjera, jau sākot no balādēm, par kurām pateica, ka nevajag man tādas rakstīt un izpildīt, jo tās neviens neklausīsies. Tomēr beigās tās kļuva virāli hiti “Tiktok” un citur. Jā, man patīk sev uzlikt latiņas, kuras ir šķietami neaizsniedzamas, tāpēc par nākotnes iecerēm – man ir plāni un ir sapņi, atliek tikai darīt. Šobrīd vēl nevaru padalīties, kas tieši tas ir. Man ir ļoti daudz domu un vēl jātiek ar tām galā.