Tā nu sanācis, ka teju vairāk nekā mēnesi esmu bijusi prom no “īstās” jeb darba ikdienas dzīves — gan bērns neplānoti nokļuva slimnīcā, gan sākās arī mana ikgadējā atvaļinājuma “maratons”. Tādu vārdu lietoju, jo — protams, galu galā laimīga un apmierināta — tomēr atgādināšu, ka mazu bērnu vecāki īsti nesaprot vārdu “atpūta”. Tomēr apstākļu un rūpju nomaiņa palīdz izvēdināt galvu, pat ja tas nozīmē nepārtrauktu skrējienu no pusaudžu nepārdomātajām izdarībām uz mazo bērnu sasisto ceļgalu vai raudienu par salūzušo kociņu, teju nepārtrauktus saucienus no dažādām istabām un kārtējo atteikšanos ēst tavas pusotru stundu gatavotās vakariņas.
Pēc atvaļinājuma pirmās dienas ieskrējiens darbos gan jau arī mums, žurnālistiem, izjūtās ir līdzīgs kā visiem citiem. Ātrumā mēģini aptvert, kas noticis bez tevis, kaut cik izskatīt mēneša e-pasta vēstules, no kolēģiem sadzirdēt kādus jaunumus un komentārus, lai galu galā ap pusdienas laiku saprastu, ka patiesībā vienkārši vēl neesi samierinājies ar atgriešanos un it nekas no it kā “svarīgā” tāds nešķiet it nemaz. Ne valdības lēmumi, ne zemnieku sūkstīšanās un pat ne avārijas vai ugunsgrēki — pilnīgi viss izskatās kā jau pārraidītu ziņu atkārtojums.
Pie šīs izjūtas gan daļēji nonācu jau vakarā pirms atgriešanās darbā, kad īsā vienatnes mirklī paklausījos jau pāris gadu vecu radioraidījuma “Laikmeta krustpunktā” ierakstu, sarunu ar vēsturnieci un bijušo Saeimas priekšsēdētāju Ilgu Kreitusi. Man ļoti patīk raidījuma formāts un iespēja dzirdēt visdažādāko jomu cilvēku atmiņas, arī personiskos iespaidus par seniem notikumiem.
Šoreiz “aizķēra” iespēja paklausīties atmiņas par darbu parlamentā, mītnes vietā, arī es tur kādu mirkli kā reportiere strādāju un kaut ko no šīs vides atceros. Lai arī šajā sarunā tika atzīmēts ne viens vien jauns pavērsiens Latvijas politikā, tomēr palika pēcgarša, ka “nav nekā jauna šai pasaulē”. Gan ne tādā sliktā nozīmē, un saruna bija ļoti interesanta, tomēr — jo vecāks kļūsti, jo biežāk piemeklē tā déjà vu (no franču val. — jau redzētā) izjūta.
Šīm izjūtām kā putukrējuma cepurīte sociālo mediju saziņas vietnē “Facebook” parādījās teju pirms gadsimta “Cēsu Avīzē” rakstītais. 1929. gada 3. augustā izdevumā publicēts raksts ar nosaukumu “Cēsis un apkārtējie pagasti izmirst”, apskatot iepriekšējo divu gadu statistiku par Cēsu pilsētu un blakus esošajiem četriem pagastiem. Jau tad krietni vairāk te esot nomirušo nekā dzimušo. Tam laikam raksturīgi raksts noslēdzas ar bargu kritiku un pamācošu toni tiem jaunajiem pāriem un ģimenēm, kuras sliecoties būt ar vienu atvasi vai pat nevēloties nevienu. Protams, padomju laiks viesa krietnas matemātiskas izmaiņas vietējā populācijā, taču tie visi nebija latvieši. Nenoliedzami, Cēsu novads piedzīvoja ar samērā nelielu iedzīvotāju skaita pieaugumu nesenā desmitgadē, kad bijušie rīdzinieki meklēja ko mazāku un vienlaikus jaunajiem profesionāļiem gana stilīgu vietu. Taču arī tas jau kādu brīdi šķiet beidzies. Steigā izremontētie bērnudārzi tukšojas un, nenoliedzami, arī kāda skola pārskatāmā nākotnē var būt slēdzama.
Lai tas kopumā neizklausītos tik nomācoši, gribētos vēlēt — pārstājam skaitliski bezjēdzīgi cīnīties ar un par demogrāfiju. Valstiska līmeņa iejaukšanās šajos procesos, manuprāt, līdz šim nekur nav rezultējusies pozitīvi, skatoties arī pasaules mērogā, nedz Ķīnas teju pusgadsimtu noturētais viena bērna ierobežojums ģimenē, nedz tagad arī pretējā virzienā vērstie Krievijas propagandas pasākumi, lai pēc iespējas jaunākas meitenes kļūtu par mātēm un vispār sievietes pēc iespējas vairāk dzemdētu un atjaunotu karā zaudēto dzīvo spēku. Cerīga nākotne mums Latvijā atvērsies tikai tad, kad paši sajutīsimies labi savā tagadnē. Sākam pilnvērtīgi dzīvot šeit un tagad. Un saglabājam savas atmiņas — pierakstos, fotogrāfijās, vizuālos stāstos un kā vien citādi spējam. Pat, ja mūs kā tautas pēc pāris gadsimtiem vairs nebūs, lai paliek mūsu pieredzētais.
Komentāri