Ar mīlestību uz basketbolu kopš devītās klases

Cēsu novada pašvaldības apbalvojumu par mūža ieguldījumu sportā saņēma basketbola trenere Inta Pētersone.

Pieredzējusī un basketbolistu iemīļotā trenere “Druvai” atzina, ka gadi dara savu un agrākā žiperīguma vairs neesot, tāpēc vairāk laika pavadot mājās. Tomēr par dzīvi Intas kundze nesūdzas, toties atklāj savu iemīļotu teicienu, ar kuru atbild, kad viņai apjautājas, kā klājas. Tad viņa saka: “Ar ko lepoties, nav, bet grēks būtu sūdzēties!” Lai gan arī pašai ir, ar ko lepoties, viņa labprātāk grib stāstīt par citiem sporta jomas cilvēkiem no Cēsu puses nekā par sevi. Inta arī vairākkārt pauž sirsnīgu pateicību radiem, īpaši brāļa dēla Ģirta ģimenei, par atbalstu ikdienā.

-Jums laikam visa dzīve pamatā bijusi saistīta ar basketbolu?

-Jā, tā iznāk. Mūža ieguldījums – ir diezgan pareizi teikts.

-Kā nonācāt basketbolā?

-Vispār basketbolā nonācu pavēlu – tikai 9. klasē. Tas bija, kad treneris Igors Vanadziņš Cēsīs bija atjaunojis basketbolu. Bija nodibināta sieviešu komanda, un vajadzēja, lai veidojas papildinājums. Viņš atnāca uz skolu aicināt mūs, vidusskolnieces, pievienoties. Tā es bariņā ar citiem aizgāju pie viņa trenēties.

-Arī pirms tam bijāt sportiska un kaut kur trenējāties?

-Nē. Tolaik tāda trenēšanās nebija tik izteikti populāra. Tajos gados arī fizkultūra kā mācību stunda bija nedaudz atstāta novārtā. Kad jau sāku trenēties un darboties, tad visur kur piedalījos, bet līdz tam gan nekur nestartēju. Kad Vanadziņš mūs uzaicināja trenēties, tad bijām tur tāds bariņš no 8. un 9. klases, laikam arī no 10. klases.

-Uzreiz iepatikās?

-Ja tik ilgi biju basketbolā iekšā, tad jau patika. Es arī tagad ar lielāko prieku skatos sacensības, bet diemžēl grūtākais ir tas, ka vairs nevaru izstaigāt uz sporta zāli. Man nav tāda palīga, kurš varētu visu laiku mani vizināt. Un viss jau notiek vakaros. Kur es vairs pa tumsu došos.

-Cik ilgi pati spēlējāt basketbolu?

-Gluži 50 man vēl nebija, kad turpināju spēlēt skolotāju un senioru komandā. Mana kolēģe Dzidra Minčenoka gan tiešām līdz 50 gadu vecumam nospēlēja. Fantastiska kolēģe bija.

-Kā nonācāt pie basketbola mācīšanas un trenēšanas?

-Pabeidzu Fizkultūras institūtu, bet sāku studēt Pedag­oģijas 11institūtā. Tieši pēdējā mācību posmā, 1959. gadā, bija liela reorganizācija. Faku­ltāti, kurā mācījos, sadalīja, tā es nokļuvu Fizkultūras institūtā un to beidzu kā anatomijas un sporta skolotāja.

-Kāpēc tāda izvēle – anatomija?

-Tā ir mana lielākā neveiksme – es stājos Medicīnas institūtā, bet netiku uzņemta. Izkritu fizikas iestājeksāmenā. Manas komandas biedrenes mani aicināja pie sevis stāties Peda­goģijas institūtā, sacīja, ka tur vēl ir brīvas vietas. Tā arī izdarīju. Kaut kādu eksāmenu vēl lika kārtot, lai uzņemtu. Tā nokļuvu Peda­goģijas institūtā, kuru gan pēc tam reorganizēja.

-Un pēc studijām?

-Sāku strādāt Valkā par skolotāju, kā arī par basketbola treneri Valkas Sporta skolā. Valkā pavadīju trīs gadus. Man tur patika, bija jauki, bet Cēsīs atbrīvojās skolotāja vieta. Tas bija 2. pamatskolā, tolaik skolā ar ­krievu mācību valodu. Es biju ar mieru iet tur strādāt, lai gan krieviski tikpat kā neko nepratu, vien tik, cik skolā mācīts. Dūša man bija, un tomēr gribējās atpakaļ uz Cēsīm. Tad te jau bija atgriezušās arī dažas citas no manām basketbola komandas biedrenēm.

Studiju gadi un pirmie darba gadi vispār ir tas jaukākais laiks dzīvē. Cilvēkam gadu ziņā arī. Tad parādās un arī pazūd mīlestība. Ģimene man tā arī neizveidojās. Pirmais vīrietis, ar ko iepazinos, izrādījās precēts. Insti­tūtā mūs divus gadus uzskatīja par pāri, jo bija vienādi uzvārdi. Kad nāca sadale, mūs nosūtīja katru uz citu vietu, un tā arī pašķīrāmies. Vēlāk tāda īsta mīlestība man nav nākusi. Tā nu man nav bērnu un mazbērnu. Par to gan ir žēl. No otras puses – man par dzīvi kā tādu nav, ko žēloties. Ja man kāds prasa kā man iet, es atbildu, ka lielīties man nav ar ko, bet grēks ­žēlo­­­­ties.

-Ļoti jauks teiciens.

-Jā, man arī iepaticies. To es kaut kur aizņēmos, tikai neatceros tieši kur .

-Latviešiem jau ļoti patīk pačinkstēt par dzīvi.

-Nu kā tad! Katrs otrais sūdzas – te valsts nav laba, te pensija. Tad darbs nav labs, skola bērniem slikta. Visu laiku atrod, par ko sūdzēties.

-Lielajam basketbolam arī sekojat līdzi? Ir kāds favorīts spēlētāju vidū?

-Protams, skatos. Bet tā nevienu atsevišķi neizdalu. Vairāk pasekoja kolēģa, basketbola trenera Vladimira Kiseļova mazdēliem, kas abi spēlē pasaules līmenī.

-Ko vēl jums patīk darīt?

-Tā jau ir tā problēma, ka manā vecumā vairs daudz ko negribas darīt. Ne vairs īsti vajag, ne gribas. Es gan iesaistos pensionāru biedrībā un biju aizrāvusies tur ar dejošanu. Biedrībā jau daudz kas ir – gan dažādas nodarbības, gan pasākumi un braucieni. Maijā, piemēram, brauksim uz Dobeli ceriņu ziedēšanu skatīties.