Aizrautīgi! Kārlis Rutkovskis atvēris savu fizioterapijas praksi “Veselības bāze”, kas darbojas nu jau divās vietās - Priekuļos un Siguldā. FOTO: no albuma
Fizioterapeitu Kārli Rutkovski kā aizrautīgu un zinošu sava aroda meistaru intervijai vispirms ieteica futbola klubā “Cēsis”, pēc tam vēl pāris savstarpēji nesaistīti cilvēki pieminēja viņa prasmes un dedzīgo darbošanos Cēsu novadā, tāpēc “Druva” aicināja Kārli uz sarunu.
-Kad mana vecākā meita mācījās ģimnāzijas pēdējās klasēs, viņa mēdza teikt, ka neviens vēl nezina, kur studēs, izņemot klases četrus fizioterapeitus. Kādā brīdī šī profesija kļuva par tādu kā modes arodu. Vai tā nonācāt fizioterapijā?
-Man bija nedaudz citādi. Visu dzīvi esmu bijis sportā. No agra vecuma spēlēju basketbolu. Ķermeni sāku izjust jau diezgan ātri un sapratu, ka gribētu dot citiem to, kā man pašam pietrūcis. Manuprāt, medicīna attīstās ļoti strauji un par bērnu fizisko attīstību ir jāsāk domāt jau agri. Es Rīgā ierīkoju savu fizioterapijas praksi, bet kovida dēļ tas darba apjoms ļoti nokritās, turklāt tajā laikā ieprecējos Cēsu novadā un pārcēlos uz šejieni. Šeit sapratu, ka vajadzētu turpināt Rīgā iesākto, meklēju iespējas, kā palīdzēt jaunajiem sportistiem.
-Rīgā negribējāt turpināt iesākto?
-Man Rīgā bija pieci darbinieki. Tāds mazs, kompakts uzņēmumiņš. Tomēr Rīgā vispārējais uzstādījums nesaderēja ar manu vīziju, kā, manuprāt, būtu jānotiek pareizam jauniešu fiziskās attīstības ciklam. Godīgi pateikšu, ļoti nepatīk, ka Rīgā visi dzenas pēc rezultāta. Tāpēc gribēju savu fizioterapijas privātpraksi, lai varētu ilgtermiņa vīziju katram jaunietim sadalīt posmos, lai viņš būtu gatavs nākamajam lēcienam. Ja paskatāmies uz Latvijas jaunatnes izlašu rezultātiem, tie ir ļoti labi, bet, tiklīdz ir lēciens uz profesionāļiem, tā rezultāti pazūd.
-Reizēm arī ir satraucoši skatīties, kad jaunu sportistu ieliek jau pieaugušo sportā, kā, piemēram, pašlaik jauno latviešu biatlonistu Rihardu Lozberu, kuram ir vien 17 gadi.
-Jā, ir risks, jo augošam organismam nemaz nedrīkst likt tādu slodzi. Daudzi arī neiztur. Tāpēc jau arī nereti ir problēmas ar krusteniskajām saitēm. Ir ļoti svarīgi, kāds pamats ir ielikts organismam, sagatavojot tik lielai slodzei un jaunietim augot. Pie mums tā ļoti trūkst. Tāpēc man bija vēlēšanās strādāt tieši tajā virzienā.
-Orientējoties uz profesionālo sportu?
-Orientējoties tieši uz jauniešiem. Uz to, lai viņi būtu gatavi profesionālajam sportam. Protams, laika gaitā jau tāpat klāt pienāk arī visa pārējā profilaktiskā rehabilitācija fizioterapijā.
-Kā tad ir ar rehabilitāciju, vai tad no tā fizioterapeitam ir iespējams izvairīties?
-Nē, tas īsti nav iespējams, īpaši Latvijā, kur cilvēki visbiežāk fizioterapeitu uzskata par rehabilitācijas speciālistu. Bet mana galvenā ideja bija nodarboties tieši ar traumu profilaksi. Lai cilvēki nāktu pie fizioterapeita rehabilitēties pēc traumām, bet nenonāktu līdz tam, ka savainojas. Varbūt ar to es arī nedaudz atšķiros. Un meklēju darbiniekus, kas domā līdzīgi.
-Cik viegli ir iestāstīt cilvēkam, kuram nekas nekait, kā viņam ir jārīkojas?
-Tas nav uzbrauciens kādam, jo katrs ir citāds un rīkojas pēc savām izjūtām. Tas paredzēts progresīvi domājošajiem, kas izgājuši sportā daudz kam cauri. Kāpēc sāku nodarboties ar jaunajiem Cēsu novada futbolistiem? Man ļoti patīk trenera Anda Rozīša izpratne, ka nav runa par rezultātu pēc dažiem mēnešiem vai pusgada, tas ir ilgtermiņā ieguldīts darbiņš. Viņš saprot, ka jāstrādā nevis uz muskuļiem, bet uz koordināciju, līdzsvaru, uz izpratni telpā, lai sagrupētos un vispār ieslēgtu nervu sistēmu.
-Tas ir ilglaicīgs process?
-Jā, turklāt jāpielāgo organisma attīstības posmiem, piemēram, kad ir straujas augšanas periodi. Progresīvā izpratne par pakāpenisko procesu arī bija tas, ko iepriekš gribēju atrast Rīgā, strādājot gan ar basketbola skolām, gan citiem, bet tur visi bija orientēti vairāk uz ātru rezultātu. Tāpēc es ļoti priecājos, kad sastapu šeit cilvēkus ar līdzīgu – ilgtermiņa – skatījumu.
-Fizioterapeitam laikam ir jābūt cilvēkam, kas spēj ilgtermiņā skatīties?
-Tas ir atkarībā no tā, ko cilvēks dara. Ja tā ir traumu profilakse, tad tā tas ir, bet, ja tā ir rehabilitācija, tad tas posms ir diezgan skaidrs. Interesanti, ka reizēm cilvēki gaida rezultātu, bet, kad tas ir it kā sasniegts, brīnās, ka viņam atkal kaut kas notiek. Visbiežāk tas ir tāpēc, ka šis darbs nav izdarīts pareizi, sākot no pamatiem. Bieži vien tiek strādāts ar sekām, nevis cēloni. Tāda trauma mēdz norādīt uz cēloni, kas slēpjas kaut kur citur.
-Man ļoti patīk teiciens, ka sēdēšana ir mūsdienu smēķēšana, kas nodara pamatīgu ļaunumu organismam.
-Tādēļ tagad ir ļoti daudz fizioterapeitu. Darba ir daudz un būs arī turpmāk. Cilvēka ķermenis jau nav paredzēts viendimensionālām vienas plaknes kustībām, bet gan plašas amplitūdas kustībai. Cilvēka ķermenim ir jāveļas, jātaisa kūleņi, jātaisa kustības uz sāniem, izklupieni uz priekšu. Jogā, pilatēs, vingrošanā, komandu sporta veidos ir kustības uz visām pusēm, un tas notur pie dzīvības.
-Tāpēc noteikti ir radies teiciens – kamēr kusties, tikmēr dzīvo?
-Jā, nenoliedzami. Piemēram, Okinavas salas iedzīvotāji ir slaveni ar ilgmūžību. Un tas viņu noslēpums ir tāds, ka viņi ēd pie zemajiem galdiņiem, taisa dziļos pietupienus, sēžoties uz grīdas, viņi ēd piecreiz dienā un daudz jūras veltes, tad viņi vēl visu laiku trenē smadzenes, jo regulāri apgūst jaunas galda spēles. Tātad viņi visu laiku trenē savas smadzenes, savu nervu sistēmu un attīsta lokanību, sēžoties uz zemes, jo dibens un ikri ir svarīgākie, kas palīdz motoram jeb sirdij pumpēt asinis. Ja tu taisi pietupienus regulāri, vingrini lokanību un atslābini tās vietas, kas ķermenī visvairāk savelkas, tad arī ilgāk dzīvosi. Tas nav tikai staigāt vai dārzu ravēt, ko cilvēki dažkārt uzskata par galveno kustību ikdienā. Jākustas daudzveidīgi!
-Tātad pa vidu dārza darbiem ir, piemēram, kāds galda teniss jāuzspēlē?
-Jā, nu varbūt ne ar ļoti asām kustībām, bet pa mazumiņam var. Kad pārcēlos uz Cēsīm, man bija prieks, ka te ir cilvēki, kas vairāk kustas un sporto, tāpēc ir atbrīvotāki un priecīgāki, vairāk smaida.
Komentāri