Skatos, klausos un ik pa brīdim nodomāju, vai tiešām tā ir mūsu realitāte? 72 stundu izdzīvošanas somas, patvertnes lietošanas kārtībā, bruņošanās, domas par karu, par izdzīvošanu, sarunu sarunas par miera nodrošināšanu, fakti kas liecina – pasaule mainījusies un turpina mainīties ne jau progresa virzienā. Liekas, no zemes virsas pazudusi, noslēpusies taisnība. Šobrīd liekas, tas, par ko “cepāmies” pirms gadiem četriem pieciem (kovids, tā dēļ noteiktie ierobežojumi, mājsēde, vakcīnas utt.), ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, kas notiek šobrīd. Liela pasaules daļa ierauta kara darbībā, un neviens nevar pateikt, kad norims kara liesmas, apklusīs šāvienu troksnis, cilvēki masveidā neies bojā no agresoru uzbrukumiem.
Latvijā mēs gan sakām, gan tiešām apzināmies, ka Ukraina patiesi ir mūsu vairogs pret agresīvo kaimiņu Krieviju. Un ir tik žēl, ka ļoti maz varam darīt, lai atjaunotu taisnīgumu, mazākais – panāktu, nosargātu mieru. Pa reizei šur tur izspraucas satraucošākas prognozes, ka iebrukumu varam gaidīt arī Latvijā, Baltijas valstīs. Jau doma vien par šādu varbūtību šausmina, bet negribas to pieņemt par iespējamu.
Kaut kā aplinkus, maziem solīšiem kara atblāzma pēdējās dienās mūs tomēr skar tiešāk. Latvijā, Igaunijā un Somijā ielido ar sprāgstvielām aprīkoti droni. Kā ziņo atbildīgie dienesti, tie no Ukrainas mērķēti uz Krieviju Sanktpēterburgas virzienā, bet ceļā, kā tas nereti gadoties, novirzījušies no mērķa. Ukraina ieguvusi dronus, kas spēj sasniegt ienaidnieku tā teritorijas iekšienē. Tik tālu varam tikai priecāties – arī Krievijā kaut kas uziet gaisā arvien biežāk.
Bet kaujas droni mūsu teritorijā, lai arī tikai pierobežā? Te nu mēs esam. Atmiņa pieklauvē ar senāku filmas nosaukumu “Fronte tēva pagalmā”. Karam turpinoties tik tuvu, ilgi un nežēlīgi, laikam nevaram palikt pilnīgi droši un neskarti. Jā, dzīvot pierobežā kļūst arvien riskantāk. Apsīkstot sarunām par mieru, kara dārdi kļūst skaļāki un draudīgāki arī kara darbībā ierauto valstu kaimiņiem.
Protams, drošības dienesti domā, ko darīt, kā pasargāt savas valsts mierīgos iedzīvotājus, diskutē, kā novērst trūkumus drošības “vairogā”. Bet nekur – ne Baltijas valstīs, ne Somijā – neizskan, vismaz līdz šim, ka būtu jāvēršas pret Ukrainu, pieprasot izbeigt šādu apdraudējumu. Varbūt kādam liekas, ka to vajadzētu? Sak, katram pašam savs krekls tuvāks? Nē, liekas, šis nebūs tas gadījums, un labi, ka tā.
Komentāri