Jaunieši aicina aizdomāties par labbūtību

Ar pašu sagatavotajām runām jaunieši ar satraukumu, bet lielu atbildību un prieku atklāja Edu­arda Veidenbauma muzeja “Kalāči” un Dzērbenes vispārizglītojošās un mūzikas pamatskolas kopīgi veido izstādi “Kas mums vajadzīgs, lai labi dzīvotu?” Cēsu novada domes ēkas vestibilā. Neparastā izstāde aplūkojama, sākot ar pirmo stāvu un turpinoties līdz pat otrajam stāvam.

Izstādi veido piecas daļas. Pir­mā ir “Labklājības barometrs”, kas vēsta, kā jaunieši jūtas un saredz labklājību Cēsu novadā: vai viss ir pietiekami, lai labi dzīvotu; vai cilvēki saņem atbalstu labklājības un veselības stiprināšanai; cik atvērta, pieņemoša ir kopiena pret cilvēkiem, kuri atšķiras; kas vajadzīgs, lai par nākotni domātu pozitīvi. Atbildēs uz jautājumu, ko mainītu vispirms, ja paša spēkos būtu mainīt vienu lietu savā kopienā, novadā, norādīts sabiedriskais transports, sporta zāle, vairāk darba iespēju, labākas algas, ceļi. Jaunieši sargātu lauku skolas, mainītu vidi, atvērtu aizvērtu skolu, neatļautu vēja parkus, gādātu vairāk pasākumu, kas stiprina starppaaudžu sadarbību. “Sapnis par labklājību” ir izstādes vispersonīgākā daļa, kurā jaunieši attēlos un pārdomās dalās jūtās, redzējumā un sapņos par labklājību un labbūtību. Otrajā stāvā iekārtota “Pau­ze labbūtībai”, kur piesēst, apdomāt jauniešu sagatavotos jautājumus, kā arī uzskatāma labbūtības karte, kurā apkopotas dažādas labklājības kategorijas un aspekti. Katram apmeklētājam ir iespēja karti papildināt. Izstāde noslēdzas ar sadaļu “Mēs varam labāk”, kur apkopoti jauniešu jautājumi, aicinājumi un prasības gan sev, gan pieaugušajiem, lai te, kur dzīvojam, nākotne būtu labāka.

Izstāde tapusi Dzērbenes vispārizglītojošās un mūzikas pamatskolas skolēnu, Dzērbenes Jauniešu centra vadītāja Igora Zvaigznes, mākslinieces no Vā­cijas Sāras Venzigeres un E. Veidenbauma muzeja pārstāvju kopdarbā. Dalībnieki iepazinās ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, E. Veidenbauma dzīvi un uzskatiem un kopīgi meklēja atbildi uz jautājumu: “Kas mums vajadzīgs, lai labi dzīvotu” ?

Devītās klases skolēni Egija Cimdiņa un Justs Ņizins “Dru­vai” atklāj, ka, sākot darboties, par izstādi nezināja. Egija teic: “Uz to devāmies soli pa solim. Ideja par izstādi mūs reizē gan šokēja, gan ieinteresēja un izvērtās superīgā pasākumā.” Justs atklāj, ka ceļā uz izstādi arī pats daudz domājis, kas tiešām ir vajadzīgs, lai ikdienā sajustos labi: “Sapratu, ka patiesībā tās ir vienkāršas lietas – daudzos gadījumos tas sākas no mums pašiem, no mūsu attieksmes. Ar to var ļoti daudz sasniegt, padarot sabiedrību par vietu, kur visiem justies labi.” Egija pastāsta, ka arī pašiem jauniešiem sākotnēji bija daudz diskusiju un atšķirīgs redzējums, kas patiesi ir vajadzīgs, lai labi dzīvotu: “Katram bija savs viedoklis, visi tika uzklausīti, labklājības kartē apkopojām visas domas un nonācām pie kopsaucēja.”

Justs secina, ka gan jaunieši, gan vispār sabiedrība ikdienā par šo tēmu runā nepietiekami: “Tieši tāpēc arī tāda izstāde, kas liek cilvēkiem aizdomāties.” Egija piekrīt: “Jā, mēs, jaunieši, paši diezgan maz par šādām tēmām runājam. Ir jaunieši, kas plūst pa dzīvi kā pa viļņiem, dzīvo tagad un tūliņ, nedomājot, kas sagaida nākotnē.” Un Justs piebilst: “Es noteikti vēlētos, lai arī turpmāk notiktu līdzīgi pasākumi un mēģinājumi iesaistīt un likt cilvēkiem aizdomāties par ikvienam svarīgām tēmām.”

Vaicāti, vai pašu dzīvē ienākuši kādi jauni paradumi, redzējums, Justs saka: “Es noteikti vairāk novērtēju to, kas man ir. Dažkārt neieraugām vai aizmirstam par lietām, kas ļauj sajusties labi, tagad arī es vairāk novērtēju, ka varu dzīvot blakus dabai, man ir jumts virs galvas, ēdiens, tīrs ūdens, labi draugi, es varu iet uz skolu.” Savukārt Egija padalās, ka gan izstādes gatavošana, gan vispār pēdējie gadi viņai bijis izaugsmes laiks: “Kad es beidzot varēju runāt par to, kas man ir būtisks, ļoti atvēros, tas mani izmainīja uz labo pusi, arī klases biedri teica, ka šo gadu laikā, kopš mācāmies kopā, esmu pilnveidojusies, progresējusi arī attieksmē. Ir jācenšas uzlabot sevi un padarīt dzīvi košāku.”

Viena no izstādes kuratorēm, “Kalāču” muzeja pārstāve Baiba Roze atzina: “Tas mums visiem bija bagātinošs process, arī mums kā muzejam tas, ka izstādes veidotāji ir jaunieši, bija jauna pieredze.” B. Roze akcentēja, ka izstāde ir īpaša ar to, ka “tā ir atvēra un nepabeigta izstāde, kur katrs var atbildēt uz jautājumiem, lai parādītu kopējo sajūtu par labklājību”.

Uz izstādes atklāšanu bija sapulcējušies arī domes darbinieki. Atis Egliņš-Eglītis aizdomājās, ka, iespējams, kopš pašvaldības centrālā administrācija atgriezusies ēkā Raunas ielā 4, šī ir pirmā izstāde: “Vienmēr esam teikuši, ka šeit varētu būt kaut kas vairāk, jo te ir cilvēku plūsma, apmeklētāji nāk garām, arī apsēžas, it īpaši pirmajā stāvā. Izstāde ļaus padomāt. Kad man vaicāja, vai domes mājā varētu būt izstāde, uzreiz teicu – jā -, bet, kad ieraudzīju tēmu, sapratu, cik ļoti piemērota tā ir šai vietai. Šeit deputāti pieņem lēmumus par visa novada dzīvi un par to, kā dzīvot labāk, arī deputātiem te būs, ko redzēt un par ko padomāt, padomāt arī par jauniešiem un nākotni, par būtiskām vērtībām.” Arī B. Roze piekrita, ka līdz ar izstādes atrašanās vietu “padarām mūsu kopīgo dzīves telpu pieejamāku visiem un ieaicinām, un ievedam šeit arī tos, kas citādi te neienāktu”.

Izstāde tapusi, īstenojot projektu “TOWCHED”, ko finansē Eiropas Savienības programma “Horizon Europe”. Izstāde apskatāma līdz 17. aprīlim. Ie­cerēts, ka to varētu eksponēt arī citviet, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iepazītos ar jauniešu redzējumu.