No dziļas bērnības man ļoti patīk sekot līdzi sporta norisēm. Lielu tiesu par to varu pateikties onkulim, mammas brālim. Viņš pats, izbijis smaiļotājs, kurš to darījis Padomju Savienības augstākā meistara līmenī, ļoti mīlēja skatīties sporta pārraides. Tā kā es diezgan daudz laika pavadīju viņu mājā pie māsīcas, tad Mārtiņš regulāri man teica: “Nu, Aģīt (tā viņš mani sauca), paskatīsimies hokeju (vai jebko citu, kas nu tobrīd bija aktuāls)!” Un mēs skatījāmies. Daudz ko viņš man paskaidroja, piemēram, hokejā, kur nebūt visu izpratu.
Nevaru teikt, ka tikai viņš ir veicinājis manu aizrautību sekot līdzi sporta norisēm, tam bijuši daudzi faktori. Lai vai kā, olimpiskās spēles, protams, ir īpaši burvīgs periods, kad izbaudīt dažādu sporta veidu skatīšanos. Protams, tāpat kā daudziem citiem man patīk paspriedelēt par vērotajām sacensībām. Jā, man sportistu vidū ir savi mīluļi un arī tādi, par kuriem tik ļoti īkšķi neturu.
Tā kā arī pati esmu sportojusi, pat diezgan aktīvi, tad ļoti labi saprotu, cik lielas pūles sportistiem jāpieliek, lai vispār nonāktu tādu olimpiādes dalībnieku vidū. Un tieši tāpēc regulāri izjūtu īstu sveškaunu, pamanot dažādu dīvāna ekspertu komentārus interneta portālos un sociālajos tīklos.
Vārds sveškauns, kas popularitāti ieguva jaunākajā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību rīkotajā aptaujā par iepriekšējā gada vārdu, nevārdu un spārnoto teicienu, ļoti precīzi raksturo manas sajūtas, sociālajos medijos lasot komentārus par Latvijas sportistiem olimpiskajās spēlēs. Grūti saprast zākāšanos, kad uz spēlēm aizbraukušos sportistus dēvē par tūristiem un apsmej viņu iegūtās vietas. Te jājautā, vai šie komentāru rakstītāji paši var apliecināt, ka ir, piemēram, pasaulē labāko simtniekā savā profesijā? Nemaz nerunājot par to, cik milzīga ir konkurence tādā distanču slēpošanā vai biatlonā.
Un kurš gan zina labāk par Hariju Vītoliņu, kā jāveido valsts hokeja izlase, ja ne latvietis vidējais, kurš pēdējo reizi skrēja teju olimpisko distanci pēc aliņa uz veikalu, lai pagūtu, kamēr vēl tur pārdod alkoholu? Viena lieta vēl varētu būt publiski paspriedelēt, kuru hokejistu vajadzēja ņemt komandā, kuru ne, bet pavisam cita, ja komentāros nonāk līdz rupjiem un nejaukiem apvainojumiem. Tas ir īpaši tipiski komentāros pie sižetiem, kuros redzamas mūsu valsts augstākās amatpersonas viesojamies pie sportistiem. Patīk vai nepatīk mūsu valsts vadītāji, šādi izteikumi jau vairāk parāda pašu komentētāju līmeni.
Vēl viena sveškauna epizode saistībā ar olimpiādi bija ar politisku piesitienu. Tas ir par Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) lēmumu neļaut Ukrainas skeletonistam Vladislavam Heraskevičam olimpisko spēļu sacensībās startēt ar ķiveri, uz kuras attēloti karā nogalinātie ukraiņu sportisti.
Ja neņem vērā visu šo piedzīvoto sveškaunu, kad var tikai brīnīties par cilvēku spriestspēju, olimpiskās spēles rada daudz pozitīvu emociju. Te nu mēs ar vecāko meitu nonācām pie cita jaunvārda – svešlaime. Tas, kā jau nojaušams, ir bezgalīgs prieks par cita cilvēka paveikto. Tā mēs definējām savas sajūtas pēc Elīnas Ievas Botas izcīnītā olimpiskā sudraba.
Komentāri