Biruta Sadovska Holongas līcī. FOTO: no albuma
Cēsniece Biruta Sadovska ir dedzīga ceļotāja. Savulaik braucienā pa Portugāli vakara sarunās ļoti iespaidoja stāsti par Vjetnamu. Tie palika atmiņā un mudināja šo pasakaino valsti redzēt savām acīm.
Pagājušā gada beigās, izmantojot “Balt-GO” ceļojuma piedāvājumu, Biruta pirmoreiz lidoja uz Āzijas austrumiem, lai iepazītu Vjetnamu no ziemeļiem līdz dienvidiem.
Lidojošā pūķa pilsēta – Hanoja
Pirms tūkstoš gadiem Vjetnamas karalis galvaspilsētas vietas meklējumos ieraudzīja lidojošu pūķi, saprata, ka vieta ir svēta, un nodibināja – Tanlongu – “lidojošā pūķa” pilsētu. Vēlāk Vjetnamas galvaspilsētu nosauca par Hanoju. Tā ir tempļu, ezeru, parku, koloniālo ēku, šauro vecpilsētas ieliņu un plašo bulvāru pilsēta.
Biruta atceras: “Hanojā ar divu riteņu braucamrīkiem pārvietojas apmēram 14 miljoni. Motociklisti, ja līst lietus, tērpjas cepurēs un lietus mēteļos. Bērnus ved uz skolu ar moci – priekšā tēvs, tad divi bērni, aizmugurē māte. Luksofori ir tikai pašos milzīgākajos krustojumos. Ir fascinējošs skats, kad simtiem moči vienlaicīgi uzsāk kustību. Ja gribējām tikt pāri ielai, sākumā turējāmies pie vietējiem, kas šķērsoja ielu, vēlāk, saprotot, ka dzīvībai briesmas nedraud, gājām paši.”
Hanojā ir tradicionālais leļļu teātris, kas atšķiras no tā, ko pazīstam mēs. Skatītāji sēž uz paaugstinājuma, priekšā ir baseins, kur ūdenī darbojas lielas lelles. Tās vada ar ļoti garu stieni. Aktierus, kas dzied un runā, neredz. Uz ūdens “skatuves” vjetnamieši kopj rīsa laukus, cīnās ar uzbrucējiem, un beigās pāris laimīgi apprecas. “Aktieri pašās beigās, tērpti hidrotērpos, parādījās publikai. Izrādē viens ļoti solīds francūzis nogulēja visu izrādi, droši vien vēl nebija adaptējies piecu stundu laika starpībai salīdzinājumā ar Eiropu. Vajagot četras dienas, lai ieietu pareizā miega ritmā. “Man likās interesanti, es neaizmigu,” teic Biruta. “Milzīgs pārsteigums ir viesnīcas! Lai Eiropa turas līdzi! Katru dienu viesnīcā mainīja zobu birsti, mazo zobu pastu. Katru dienu obligāti maina gultas veļu. Viss apkalpojošais personāls runā angliski.” Uz ielas pārsteiguši haotiskie elektrības vadu mudžekļi, uz katra stūra bijis stabs, no kura bija “izauguši” vismaz divdesmit vadi.
Pasaules dabas brīnums – Holongas līcis
Leģenda stāsta, kad Vjetnamai uzbruka naidnieki, labie pūķi izkaisīja Holongas līcī dārgakmeņus, kas pārvērtās par 3000 salām, nogremdējot iebrucēju kuģus.
Kaļķakmens salas, kas izkaisītas līcī, vējš un jūras viļņi ir izgrebuši fantastiskos rakstos. 2011.gadā šveicieša rīkotajā pasaules balsojumā Holongas līcis tika atzīts par vienu no septiņiem pasaules dabas brīnumiem.
Ceļotāja dalās piedzīvotajā: “Ar nelielu laiviņu, kur varēja uzkāpt ne vairāk kā 20 cilvēku, grupu aizveda līdz trīsstāvīgam kuģim, kur kopā bijām daudzu nacionalitāšu cilvēki. Kuģis bija kā karaļa pils, ļoti grezns, baudījām greznas pusdienas, vakariņas, brokastis. Ekskursijās pa līci braucām ar mazu laivu – iebraucām zem klints, likās, tūlīt ar galvām ietrieksimies klintīs, atskanēja kliedzieni, bet, protams, nekas tāds nenotika. Otrā pusē skatam pavērās jaunas klintis, šķita mīkstas kā samts vai kā milzu bruņurupuči. Diena bija apmākusies, ūdens viegli iepelēkā krāsā, ne gluži tāds, kādu rāda pastkartēs. Nākamreiz mūs aizveda uz izgaismotām varenu stalaktītu alām. Bet vakarā, kad satumsa, klintis it kā pazuda, iemirdzējās daudzo kuģu ugunis, radās fascinējoši sireāla sajūta.”
Daba rada haosu Danangas pilsētā
Vjetnama pēc platības ir apmēram tikpat liela kā Vācija, bet no ziemeļiem līdz dienvidiem stiepjas 1650 kilometru garumā. Tālab, lai nokļūtu no vienas pilsētas uz citu, ērti ir izmantot vietējo lidmašīnu pārvadājumus. Tā ceļotāji nokļuva Danangā, lielā ostas pilsētā Vjetnamas centrālajā daļā.
“Mēs Danangā ieradāmies divas nedēļas pēc plūdiem. Uz māju sienām divu metru augstumā varēja redzēt, cik augstu bijis ūdens. Kādā pilsētas zemākā daļā ūdens joprojām bija saglabājies un cilvēki pārvietojās ar laivām,” stāsta Biruta. Tā kā pilsētā tirdzniecība notiek galvenokārt uz ielām, pavēries diezgan bēdīgs skats. Preces no veikaliem ūdens straumes bija aiznesušas un pārkārtojušas, haosu joprojām nebija izdevies novākt.
Pilsētā starp divstāvu kotedžām zaļo stādījumi ar bambusiem, banāniem, skatu piesaista burvīgi ziedošās strelīcijas. Vakarā uzmirdz tūkstošiem ķīniešu lukturīšu gan uz ielām, gan laivām.
Vjetnamiešu ikdiena un svētki atšķiras no Eiropā ierastā. “Braucot pilsētā ar autobusu, mums līdzās brauca bēru ceremonija. Mirušo veda milzīgā, greznā, ar zeltu un pūķiem izrotātā sēru katafalkā. Pavadītāji brauca aizmugurē ar mašīnām. Gids stāstīja neticamu stāstu: “Pavadītāji ļoti daudz stundu sēž pie mirušā pirms izvadīšanas. Kapsētā pēc trim gadiem, sekojot tradīcijām, mirušo izrok, un pēc tam zemē ieliek tikai kaulus,’’ atklāj ceļotāja.
Kur satikt drakona pūķi un čūskas
Biruta pastāsta par ceļojuma ēdienkarti: “Pamatā ēdām Vjetnamā audzētos rīsus ar jūras veltēm, bija zivis, garneles, mīdijas, bet galveno ēdienreizes daļu veidoja augļi. Man vislabāk garšoja drakona pūķa koka augļi. Pasniedza sagrieztus šķēlītēs, balts mīkstums, kurā mazi, melni punkti, kā iekaisītas magoņu sēkliņas. Kādā pārbraucienā redzējām lauku, kur aug pūķa augļi. Augs ir tāds kā kaktuss bez adatām, ne vairāk kā pusmetru augsts, nolīcis. Audzē bija izvietotas spuldzītes, tās naktī iedegtas, lai varētu novākt sešas ražas gadā. Vietējie zemnieki tirgoja augļus ceļmalā, varējām sapirkties baltus, rozā un dzeltenus drakona pūķīšus.”
Ceļiniecei pārsteigumu radīja tas, ka kokosrieksti aug ne tikai kokos, bet arī Lielās Mekongas upes kanālā, kur tie kādus 30 centimetrus virs ūdens izskatās kā maza, daudzu kopā saaugušu gliemežvāku bumba.
Specifiska pārtika ir suņu gaļa, to joprojām izmanto visā Āzija. Vjetnamā suņus audzē īpašās saimniecībās speciāliem pasūtījumiem. Pārtikai audzē arī čūskas. Tās dzīvas sagriež un gatavo ceļotāju priekšā, bet šoreiz ne latviešu grupai. Biruta nenogaršoja ne vienu, ne otru eksotisko ēdienu, bet nopirka ziedi ar čūsku indi.
Arhitektūras brīnumi
Latvieši, protams, apmeklēja arī Vjetnamas arhitektu un celtnieku radīto brīnumu – Zelta tiltu. Tas domāts gājējiem, paceļas 150 metru augstumā virs aizas. “Galvenie tilta balsti ir divas klintis, kas izcirstas kā milzīgas cilvēka plaukstas. Margas ir no zeltīta metāla, tāpēc arī nosaukums – Zelta tilts,” stāsta Biruta. Tuvumā izveidotas apskates vietas, tai skaitā smaragdzaļajos kalnos ir 27 metrus augsts Buda.
Reliģijai ir liela vieta. Visā valstī ir tempļi jeb pagodas, ārkārtīgi greznas, viss zeltā. “Man likās mazliet par greznu,” vērtē ceļotāja.
Vjetnama ir arī kontrastu zeme. Līdzās nacionālajam ir rietumnieciskais. “Hošiminā, agrāk Saigona, ar autobusu aizbraucām uz augstceltņu rajoniem. Tur iekāpām kuģī, lai baudītu vakariņas. Radās sajūta, ka pēkšņi esmu ASV, gandrīz līdzās pacēlās dažādas formas visās varavīksnes krāsās izgaismoti debesskrāpji, no kuriem augstākais 82 metri, uz kādas no augstceltnēm bija pat helikopteru nosēšanās laukums. Pilsēta tiecas augšup, jo zeme ir pilnībā apbūvēta, mazās ģimeņu mājas ir kā pielipušas cita citai, atstarpju gandrīz nav.”
Kad viena diena par maz
Biruta dalās pārdomās: “Tur neviens zāles stiebriņš, neviens koks nav tāds kā pie mums. Tur ir mitrs, silts, viss ir zaļš, kultūraugi dod trīs ražas gadā, dažreiz pat piecas, manuprāt, cilvēki ir ļoti čakli, neuzbāzīgi. Pēdējās ceļojuma dienās dzīvojām pie paša okeāna. No rīta varēja peldēties, ūdenim + 30 grādi, bet vakarā ūdens “vārījās” tā, ka labāk viļņiem tuvumā neiet. Bija relaksējoši, vēl gribējās atgriezties kalnos, kur audzē kafiju, rīsus. Ceļojumam pēc sajūtām vienas dienas pietrūka.”
Komentāri