“27. janvārī Ministru kabineta sēdē pieņemts lēmums meža biomasas izejvielu ražošanas ilgtspējas kritērijos neiekļaut ES nozīmes meža biotopus. Tas nozīmē, ka kurināsim šķeldu, kuras izcelsme būs bioloģiski augstvērtīgs mežs Latvijā, un uzskatīsim to par dabai draudzīgu procesu. Šis lēmums atkal aktualizējis jautājumu par mežu izciršanu Latvijā, kas pēdējos gados kļuvis par plašas sabiedrības diskusiju tematu. 2022. gadā izcirsti 127 tūkstoši hektāru, 2024. gadā jau 167 tūkstoši, bet 2025. gada oktobra vidū šis rādītājs pārsniedza 112 tūkstošus hektāru. Nozares pārstāvji to skaidro ar tirgus spiedienu un pieprasījuma pieaugumu, tostarp enerģētikas vajadzībām, savukārt dabas aizstāvji uzsver riskus bioloģiskajai daudzveidībai, piemēram, tendenci stādīt monokultūras un nepieciešamību saglabāt tādas dabiskās struktūras kā kritalas un dobumainos kokus, kas veicina sugu dažādību mežā,” interneta portālā “satori.lv” raksta Vita Liberte. Viņa ir zvērināta advokāte, uzņēmumu grupas “BDO” īpašniece. Atbalsta radošus procesus, izveidojusi fondu “VV Foundation” un mākslinieku rezidenču centru “PAiR” Pāvilostā. Laikmetīgās mākslas centra “Kim?” padomes locekle.
Nekādi nevaru sevi saukt par speciālistu nedz mežkopības, nedz dabas aizsardzības jautājumos. Nav man atbilstoši dziļu zināšanu un atbilstošas izglītības, tomēr mežs ir mana mīļākā atpūtas vieta dabā. Tieši pastaiga mežā man šķiet ideālais atpūtas veids, lai atgūtu spēkus un iedvesmotos. Vienmēr arī ar pastiprinātu interesi esmu sekojusi dažādiem jautājumiem par apkārtējo vidi, dabas aizsardzību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Tieši šo iemeslu dēļ manu uzmanību piesaistīja raksts, kurā Vita Liberte arī skaidro, kas ir juridiskas personas statusa piešķiršana dabai un kāpēc tas kļūst aktuāli.
Viņa raksta: “Pērn Pasaules Ekonomikas forumā tika skaidrots, ka noteiktām dabas vienībām (visbiežāk upēm, bet arī mežiem, ezeriem, lagūnām un kalniem) tiek piešķirts juridiskas personas statuss. Praktiski tas nozīmē, ka daba var kļūt par tiesību subjektu. Tās vārdā iespējams celt prasību, prasīt kaitējuma atlīdzināšanu vai aizsargpasākumus, un valsts institūcijām var rasties tiešāks pienākums rīkoties. Jāuzsver, ka tas nenozīmē, ka upes vai meži “kļūst par cilvēkiem”. Tas nozīmē, ka tiesiskajā sistēmā parādās atsevišķs “interešu nesējs”, kuru nevar ignorēt tāpēc, ka viņš nevar runāt vai balsot. 2016. gadā Kolumbijas Konstitucionālā tiesa atzina Atrato upi par juridisku personu, norādot, ka nepieciešams preventīvi rīkoties un veidot upes aizsardzības mehānismus, nevis gaidīt neatgriezenisku kaitējumu, kā arī uzsverot Atrato reģiona vides un kopienu savstarpējo atkarību. Fananui (Wanganui), kas ir trešā lielākā upe Jaunzēlandē, 2017. gadā tika atzīta par dzīvu būtni, kam garantētas tādas pašas tiesības kā cilvēkiem. Jaunzēlandes parlaments pieņēma likumu, ka Fananui upei ir tiesības pārstāvēt sevi ar cilvēku starpniecību.”
Interesanti, bet sakrita tā, ka tieši vienā no pēdējiem žurnāla “Ilustrētā Pasaules Vēsture” numuriem bija plašs raksts “Sacensībā ar rietumiem upurē vidi” par to, kā padomju laikos, lai industriāli apsteigtu Rietumu pasauli, rūpniecība tiek attīstīta jebkuriem līdzekļiem, upurējot vides aizsardzību. Rakstā ļoti interesanti aprakstīts, piemēram, kā kokvilnas lauku dēļ ziedota Arāla jūras labbūtība, to pamazām pārvēršot par tuksnesi. Rakstā vēstīts: “Cenšoties kļūt par vienu no lielākajiem kokvilnas ražotājiem pasaulē, PSRS īstenoja megaprojektu – apūdeņoja lauksaimniecības zemes mūsdienu Uzbekistānas un Kazahstānas teritorijā, novirzot upes, kas apgādā ar ūdeni Arāla jūru. Tāpēc stipri samazinājās šajā sālsūdens ezerā ieplūstošā ūdens daudzums: tajā ieplūda mazāk ūdens, nekā iztvaikoja. Rezultātā Arāla jūra ir sarukusi līdz aptuveni desmitajai daļai no 1960. gada platības un vienlaikus kļuvusi ļoti sāļa.”
Ļoti jau nu gribētos cerēt, ka ar mūsdienu zināšanām un izpratni cilvēki spēs noturēt smalko robežu starp peļņu un dabas aizsardzību, nedarot pāri dabai.
Komentāri