Īsti neatceros, kad tas nāca modē. Tāda atsaukšanās uz katrai paaudzei tipiskām iezīmēm šķiet kļuvusi īpaši populāra pēdējās desmitgadēs. Neatceros, ka agrāk par būtisku argumentāciju būtu kalpojis fakts, ka esi dzimis vienā vai otrā paaudzē. Tam sāku pievērst lielāku uzmanību, kad mana jaunākā meita sāka man atbildēt, izmantojot teikumu – “nu, bet mammu, mēs taču esam “džen zī”, kas ir saīsinājums no angļu valodā lietotā “generation Z”. Attiecīgi šim teikumam manās acīs būtu jāattaisno teju jebkura viņas darbība, ieskaitot to, ka negribas pildīt mājasdarbus un lasīt grāmatas ir jēdzīgi tikai angliski. Pieņemts uzskatīt, ka “Z” paaudze ir jaunie cilvēki, kas dzimuši laika periodā no 1997. līdz 2012. gadam. Pēc šiem priekšrakstiem es pati piederu pie tā saucamā “X” paaudzes – cilvēkiem, kas dzimuši no 1965. gada līdz 1979. gadam (tiesa, dažādos avotos šie paaudžu robežgadi var mazliet atšķirties). Tātad manējie ir drusku tādi ne šis, ne tas. Pirms mums bija klusā paaudze, kuri dzimuši pēc Pirmā pasaules kara un aptuveni ap Otro pasaules karu, kā arī tāda grupa kā “Baby boomers” (1945–1965) – pirmā pēckara paaudze, kas savu nosaukumu ieguvusi, pateicoties strauji augošajai dzimstībai – “bēbīšu bumam” – pēc Otrā pasaules kara. Rietumeiropā tā piedzīvojusi pēckara straujo ekonomikas uzplaukumu un sabiedrības noslāņošanos, Austrumeiropā – sociālisma ziedu laikus un totālo kolektivizāciju ar tās daudzveidīgajām blaknēm.
Nu, lūk, tiek uzskatīts, ka manējie jeb “X” paaudze bijusi lieciniece ne vien tektoniskām politiskām pārmaiņām, bet arī pārejai no industriālā uz digitālo laikmetu un ir pirmā, kas apguvusi informātiku un datorus. Nākamie jau ir paaudze, kas tiek saukta par “mileniāļiem”, kas piedzīvojuši interneta bumu un auguši jau pilnīgi citos apstākļos, kad tehnoloģiju nozīme ikdienas dzīvē ir daudzkāršojusies. Tikai pēc tam nāk “Z” paaudze, par kuru uzskata tā, ka šos jauniešus iepriekšējās paaudzes jau gandrīz vairs vispār nesaprot, jo viņi aug ar pilnīgi citu izpratni par pasauli.
Kā rakstā “Vai vairāk ir labāk?” žurnālā “Ir” raksta Lelde Dālmane: “Mūsdienās, kad jaunas audiovizuālas izklaides uzglūn no katra stūra, mainās arī satura kvalitāte. Vēl pavisam nesen, meklējot interesantāko izklaidi televizora ekrānos vai radio, nācās pielāgoties. Filmas un raidījumi sākās noteiktā laikā, un jaunas seriālu sērijas bija pacietīgi jāgaida. Ja nokavēji — pats vainīgs. Šodien situācija ir apgriezusies kājām gaisā: gan audio, gan video saturs kļuvis par pakalpojumu, kas pielāgojas mums. Tas ir pieejams jebkurā brīdī, jebkurā vietā un arvien biežāk pat neprasa nedalītu uzmanību. Un arī skatītājs vai klausītājs vairs nav pasīvs. Ne labais, ne sliktais vērtējums nepaliek tikai pie tuvākajiem draugiem, kaimiņiem un kolēģiem. Tas var tikt burtiski izkliegts interneta vidē un radīt gana spēcīgu atbalsi.”
Ko gan mēs, cilvēki, kas centās pagūt uz MTV mūzikas klipu topa rādīšanas laiku televīzijā, varam pateikt jaunajiem, kam visa dzīve ir momentā atverama no kabatas izņemtajā viedtālrunī.
“Telefons pats par sevi ir kļuvis par satura kanālu. “Deloitte” globālā pētījumā noskaidrots, ka 56 % aptaujāto “Z” paaudzes pārstāvju un 43 % aptaujāto mileniāļu atzīst, ka sociālo tīklu saturs viņiem ir svarīgāks nekā tradicionālie mediji, piemēram, televīzijas pārraides un filmas,” paskaidrots šajā pašā rakstā. Kā gan jaunietis, kurš soctīklos “pieseko” savam vienaudzim Japānā, sapratīs, ka es gaidīju vēstules no vēstuļu draugiem citās valstīs kā lielu retumu un brīnumu. Nu ir jau man tagad arī jāpasmaida par toreizējo saraksti ar meitenēm no Dānijas, Austrālijas un Rumānijas pabriesmīgā (es par sevi) angļu valodā vai sarakstīšanos ar tolaik pusaudzi un vēlāko Latvijas izlases hokejistu Herbertu Vasiļjevu. Reizēm domāju, žēl, ka gadu laikā visas šīs vēstules ir gājušas bojā, iespējams, būtu interesanti tagad palasīt. Bet varbūt arī nemaz nebūtu tik interesanti, jo galu galā arī mēs, “X” paaudze, tagad esam pieraduši pie citiem informācijas aprites ātrumiem un kvalitātēm.
Komentāri