Nedrošībā un nezināmajā jūtas labi

Māris Pīlācis septiņus mēnešus ir cēsnieks. Viņš ir pasākumu, kāzu vadītājs, Ziemassvētku vecītis, izvadītājs bērēs, sirsnīgs un atvērts cilvēks.

-Piektdien vadīju pasākumu Liepājā, sestdien Ludzā. Liepājnieki sacīja, kāpēc esmu Cēsīs, ka Liepājā esot labāk, bet te arī ir labi.

-Kā iedzīvojāties Cēsīs?

-Dzīvojām Ogrē, īrējām māju, saimnieki atgriezās. Kādreiz ar sievu domājām, ka varbūt varētu dzīvot Cēsīs, ne pilsētā, bet nomalē. Tagad mums ir māja Blusumuižā. Cēsu īpatnība, var teikt, unikalitāte, ka pilsēta mūs uzreiz pieņēma. Ar pirmo soli jutāmies laipni aicināti.   

Nebija jau Cēsis svešas. Cēsu Bērnu un jauniešu centra dziedātājiem vasaras nometnēs esmu vadījis nodarbības skatuves meistarībā. Vasarā “Šūnā” Rožu laukumā vadīju videoizrādes par vidi un maijā reizi nedēļā biju te. No rīta vienmēr bija kafija ar bulciņu “Kārumlādē”. Tā pamazām iepazinu pilsētu. Cēsīm ir pieņemoša enerģija, te jūtos kā mājās. Ir jauki kaimiņi, ar kuriem ir patīkami parunāties. Mums te ir draugi. Biju pārsteigts par “Uzņēmēju forumu”. Šādos pasākumos parasti domubiedrus neatrodu, te bija interesanti parunāties. Pārsteigums ir “Pasēdnīca”, strādā līdz desmitiem vakarā, mājas virtuve!

Manas saknes ir Alsungā un Daugavpilī, bet esmu rīdzinieks. Sieva Santa ir ogrēniete.

-Jums darbs ir visā Latvijā?

-Un arī ārpus. Man maksā par manu muldēšanu un sirsnību, esmu pasākumu vadītājs. Katru sezonu cits – vasarā kāzu vadītājs, vadu latviski, krieviski, angliski, braucu arī uz ārzemēm, daru visu, tikai ne juridisko laulāšanu. Kad mazas kāzas, esmu arī dīdžejs. Tad ir korporatīvie pasākumi, sporta spēles, moderēju konferences. Decembrī esmu Ziemassvētku vecītis, sirsnīgais opis. Visa gada garumā arī izvadītājs bērēs. Bet katru reizi, uzrunājot cilvēkus, man svarīgs ir dvēseliskais. Jau sen gribu izgatavot vizītkarti, ka esmu klāt trīs godos: krustabās, vedībās un bedībās. Krustabas latviskās tradīcijās vadām abi ar sievu. Bērēs bijušas grūtas situācijas, bet, kad paveras plašāk un dziļāk, padomājam par cilvēka dzīvi, likteņiem, atrodas īstie vārdi un kļūst vieglāk. Ir svarīgi, lai pēc    bērēm ir viegluma sajūta un var doties tālāk dzīvē ar labā mantojumu, ko darīt un arī ko nedarīt.

Tā gads paiet. Rīgā vienā skolā 6. – 9. klasei vadu teātra stundas. Tā kā daru ļoti daudz ko.

-Ceļš, lai atrastu savu īsto vietu, bijis garš.

-Divdesmit gadi. Esmu ražošanas un uzņēmējdarbības ekonomists.  Strādāju “Burda Rīgā” trikotāžas cehā, rēķināju pašizmaksu, tad bankā un LMT klientu apkalpošanā. Tur sapratu, ka mans talants ir darbs ar klientiem. Vairākus gadus vadīju Šveices uzņēmuma “Kafijas automāti” pārstāvniecību. Man patika klientu apkalpošana, ne plānošana, uzskaites un atskaites. Man pietrūka stratēģiskās domāšanas, kas vajadzīga uzņēmējam.

Bija 2008. gada krīze, darba devējs gribēja samazināt algu, bet, ja vairāk pārdodu, varētu nopelnīt vairāk. Taču pircēju nebija. Pateicu, cik man vajag, lai nosegtu ģimenes izdevumus, bet pēc krīzes esmu gatavs pilnībā atdoties darbam. Uzņē­mējiem ir svarīga peļņa, mani nemotivē iespēja nopelnīt procentus, bet padarītais darbs un stabili ienākumi. Sāku izdegt, devos prom. Tad pastrādāju citā uzņēmumā, pieredze tāda pati. Aizgāju un divus gadus pavadīju bezdarbībā. Pirms tam jau biju filmējies reklāmās, vadījis pasākumus. Un daudzi teica, ka man tas padodas, arī pašam patika.

Pirms 15 gadiem bija pasākumu vadītāji, bet joma nebija attīstīta. Izgatavoju vizītkarti: pasākumu vadītājs Māris Pīlācis, tālrunis, e-pasts. Kur gāju, visiem dalīju. Pagāja trīs gadi, un satiktie cilvēki jau teica: “Tu esi tas slavenais Māris Pīlācis?” Pasākumu bija maz, tik, lai izdzīvotu, bet vizītkartes bija daudzus sasniegušas. Šodien tāda metode nestrādātu, tagad vajag arī video, lai redzētu, kā vadi.

Par Ziemassvētku vecīti uzaicināja paziņa, spēlēju izrādēs, bet gribējās atšķirīgu vecīti, un par tādu tapu. Man ir savs tēls, stils.

Kā pasākumu vadītājs savu zīmolu esmu izveidojis no nulles. Mācījos, uzklausīju klientus, līdz atradu savu es, kāds esmu un ko dodu pasākumā. Piecus gadus mācījos Dram­aturgu teātrī, apguvu runā salikt pareizos akcentus, savienot runu ar ķermeņa kustībām. Tagad patiesi esmu pasākumu vadītājs Māris Pīlācis. Tas priekpilnais, lustīgais, mierpilnais, dvēseliskais. Ne trokšņainais, vulgārais, prastais. Uzkl­ausu, ko klients vēlas, tad top piedāvājums.

Ir gandarījums par to, ko varu dot cilvēkiem. Vai tas nav mans uzņēmēja gēns? Tikai nozarē, kur ir citas vērtības.

-Kur rodat idejas?

-Mans talants tikt galā ar jebkuru klientu. Kāzās ar piedzērušu onkuli, kurš grib atņemt mikrofonu, vai kautrīgu meiteni iedrošināt piedalīties. Apsēžos, apceru, kādi viesi, iejūtos telpā starp viesiem un rodas ideja, ko viņi tajā brīdī varētu darīt… Reizēm, braucot mašīnā, vērojot ainavas, kļūst skaidras kādas aktivitātes aprises. Tās uzreiz jāpieraksta. Katrai aktivitātei jebkurā pasākumā jābūt kādai jēgai. Jā, kādu esmu noskatījies, bet pielicis ko savu. Nesen bija pasākums “Moulin Rouge” stilā. Es varu dejot kankānu, tango, flamenko, ja to nevarētu, šādu pasākumu nevadītu. Dejo­šana nav sveša, savulaik dejoju “Dancī”. Vairākos Deju svētkos esmu bijis deju laukuma asistents, man patīk būt starp dejotājiem.
       

-Jūsu aizraušanās ir arī motocikls.

-Tas ir forši! Esmu bijis iztaponis, izdabāju visiem, sākot no mammas. Bet kas man? Galvenais, lai visiem labi, ja atliks, tad būs man. Tā visu mūžu. Pēdējos gados esmu sācis domāt par sevi. Motocikls bija sens sapnis. Sievastēvs ir antīko motociklu kolekcionārs un restaurators. Viņš rīko antīko motociklu salidojumus, kuros ar 1910. , 1930. gada modeļiem sabrauc motociklisti ne tikai no Latvijas. Palīdzu viņam tos rīkot.

Troksnis, pareizāk, motociklu skaistā dziesma, mani iedvesmoja. Gribēju sev motociklu, bet vienmēr pietrūka naudas. Tā vienmēr tika citām vajadzībām un citiem. Izlasīju sludinājumu, ka pārdod “Honda Shadow”. Nopirku. Kā dīvānā iesēdies un brauc! Tagad uz divām nedēļām braukšu uz Spāniju, īrēšu motociklu un braukāšu, baudīšu dabu, ainavas.   

Regulāri esmu starp cilvēkiem, gribas pabūt vienam. Apstāties, sajust mirkli, apcerēt! Un ierakstīt sevī. Pirms diviem gadiem ar sievasbrāli braucām, ainavas skrēja gar acīm, gribu apstāties, kur gribu, un pabūt viens.

-Kā ģimene iejutusies Cēsīs?

-Sieva ir krāsu terapeite, astroloģe, numeroloģe, apgūst gēnu atslēgas. Viņa vada terapeitiskus seminārus, pieņem klientus, rīko meistarklases. Mums abiem darbs nav no astoņiem līdz pieciem, abi jūtamies labi. Esmu sapratis, ka ir svarīgi izprast, kādas ir katra cilvēka vērtības. Daudzi ir apmierināti ar striktu darba režīmu, un ir tādi, kuri tā strādā drošības un naudas dēļ. Pēc darba ir hobiji un cilvēks ir laimīgs. Es, piemēram, nezinu, ko darīšu martā, vēl nav zināms neviens pasākums, tātad nav zināmi arī ienākumi. Plānot atpūtu arī nevaru, jo kāds var piedāvāt kādu pasākumu. Nedrošībā un nezināmajā jūtos ļoti labi. Sēdēt birojā un pildīt priekšnieka norādījumus, ja nesaprotu, kam tas vajadzīgs, nespētu. Katram ir jāatrod savs formāts, kādā dzīvot, strādāt un labi justies.

Jaunākā meita Gabriela mācās vidusskolā, Cēsīs ieguvusi draudzenes, viņai te patīk. Pirms pārcēlāmies, daudz runājām, kā būs. Arturs studē politoloģiju, Elizabete – medicīnu.

Reizi gadā visi kopā ejam uz kādu restorānu. Tad cits citam veltām laiku, pārrunājam, ar ko kurš lepojas, kādi sastrēgumi dzīvē. Otrajos Ziemassvētkos uzņemam ciemos radus. Arī tad ir mierpilnas sarunas, kopā būšana un neviens nekur neskrien.     

Ar sievu dodamies pastaigās pa Cēsīm. Kad sakām, ka iesim pastaigāties, parasti nonākam kādā kafejnīcā. 19. gadsimta beigās Parīzē, ja teica, ka iet uz “Moulin Rouge”, tas nozīmēja, ka par to, ko tajā vakarā darīja, nerunās.

-Kur ikdienas skrējienā gūstat spēku?

-Lai gūtu iekšējo spēku, nedrīkstam aizķerties aiz kādiem cilvēkiem elkiem. Spēka avots ir dzimtā. Tas ir jāatrod, tad senči dos spēku, iedvesmos. Meklēju dzimtā kādu spēcīgu personību. Un atradu. Vec­vectēvs bijis kāzu muzikants, bet viņa brālis dūdinieks, audējs, koklētājs. Turpinu viņu ceļu – spēlēju kokli, bungas, esmu noaudis jostu, dūdas gan vēl jāpabeidz…