Liekas, Latvijā nav ievērojamāka, populārāka, zināmāka cilvēka par Maestro Raimondu Paulu. Ar viņa radītajām lieliskajām dziesmām, melodijām izaugušas vairākas paaudzes, viņa mūzika trāpa tieši sirdī, uzrunā, aizkustina, attīra, aizved pat pārpasaulīgā telpā. Protams, viņa mūziku grib atskaņot katrs mūziķis, izpildīt katrs dziedātājs. Tā bijis vairāk par pusgadsimtu. Un likās tik pašsaprotami, ka, atzīmējot Maestro 90. jubilejas gadu, notiek viņam veltīti Dziesmu svētki. Tajos vēlmi dziedāt izteikuši ap 14 000 dziedātāju! Gatavošanās svētkiem notikusi vairāku gadu garumā, daudzas R. Paula dziesmas aranžētas tieši kora izpildījumam, izdotas Dziesmu svētku grāmatas, koristi gan pilsētu, gan lauku apvidu koros apguvuši repertuāru, notikuši pirmie koru apriņķu kopmēģinājumi un vēl, un vēl. Ieguldīts jau tik daudz darba, arī līdzekļu, kad kaut kādu, no malas skatoties, neizprotamu iemeslu dēļ tiek norauts stopkrāns un nav zināms, vai šie svētki vispār notiks.
Notikumi pašlaik mainās gandrīz ne pa dienām, bet pa stundām. Jā, arī Latvijā šis sāk līdzināties mūsdienu pasaules “labākajiem” paraugiem. Vien cilvēkam parastajam īsti nav skaidrs (bet varbūt tikai izliekamies, ka tā), kādēļ tikai pusgadu pirms iecerētā pasākuma notiek tā, kā notiek. Kur tie neapmierinātie bija agrāk? Izskan, ka vainīgi organizatori, kas, izrādās, nav saistīti ne ar Kultūras ministriju, ne Nacionālo kultūras centru, kas tā bijis saistībā ar vispārējiem, ik pēc pieciem gadiem notiekošajiem dziesmu svētkiem. Organizatoru intereses esot savtīgas, tiekot negodīgi izmantots R. Paula vārds, arī dalībnieku ieguldījums.
Bet gandrīz droši var teikt, ka koristu aprindās lielākā daļa neiedziļinājās, kas organizē šos svētkus, neinteresējās, vai kāds no tā kaut ko nopelnīs, tā teikt, gūs kādu materiālu labumu. Koristiem bija svarīgi piedalīties vienos ārpuskārtas Dziesmu svētkos, kuros izskanētu nudien īpašas dziesmas, piedzīvojot īpaši saviļņojošu kopības sajūtu. Domāju, arī klausītājiem šie svētki būtu sevišķi, jo, atšķirībā no citu svētku repertuāra, šajos izskanētu daudz zināmākas un tādēļ mīļākas dziesmas.
Jā, nez kādēļ izsakos formā – kā būtu, ja būtu. Bet vēl jau viss nav zaudēts. Lai arī dalību svētkos atteikuši vairāki solisti un visi virsdiriģenti, gatavību atkāpties no svētku tālākas organizēšanas izteikuši līdzšinējie pasākuma iecerētāji, sakurtajā “ugunskurā” gail liesmiņa – viss vēl nav zaudēts. Atskan arī balsis – kompromiss ir jāatrod un svētkiem ir jābūt! Patiešām – “uzmest” 14 000 dziedātāju būtu gan nežēlīgi, gan necienīgi.
Komentāri