Ceļš atver iespējas

Una Daniela Aizgale ir dziedātāja un multiinstrumentāliste. Muzikālo ceļu uzsāka kā bekvokāliste, sadarbojoties ar daudziem Latvijā zināmiem mūziķiem. Pēdējā laikā pievērsusies dziesmu rakstīšanai un klausītājs priecē ar soloprogrammām.

-Iepriekšējais gads pagāja koncertskrējienā ar daudziem muzikāliem notikumiem un labām emocijām. Daudz koncertējām ar Shipsea (Jāni Šipkē­vicu), Ziemassvētkos kopā ar Doma zēnu kori un Matīsu Žilinski. Vasarā bija “Prāta Vētras” piecu koncertu tūre Latvijā, tā kā tā ir reizi trijos četros gados, tas bija notikums. Ilgi gatavojāmies, šovasar būs vēl viens koncerts Liepājā.

Aizvadītais gads iezīmējas ar manas solo mūzikas izdošanu.    Sadarbībā ar Shipsea un stīgu kvartetu ierakstīta dziesma “Iestrēdzis”. Tai pirmoreiz rakstīju stīgu aranžējumu. Kā viesmākslinieki ar Shipsea uzstājāmies “X faktorā”. Bija koncerti sadarbībā ar grupu “Instrumen­ti”. Tagad ir mierīgāks laiks, atļauju sev atpūsties, uzlādēties nākamajam skrējienam.    

-Kā sākās sadarbība ar “Prāta Vētru” un Shipsea?

-Pirms astoņiem gadiem “Prāta Vētra” meklēja trīs meitenes, kuras varētu pievienoties kā bekvokālistes. Uzrunāja Rīgas gospeļkora vadītāju Kristīni Prauliņu, viņa ieteica arī mani. Ar prātniekiem esmu bijusi trijās tūrēs. Ar Shipsea sadarbība sākās pirms četriem gadiem, kad viņam Dailes teātrī bija programma “Apgaismo mani”, kurā biju bekvokāliste. Nākamajā gadā mums divatā bija programma “Siltā gaismā”, kas man bija izaicinājums un piedzīvojums, atbildība. Shipsea ir mans cīņu biedrs mūzikā. Vasarā bijām mēnesi garā koncerttūrē Amerikā.     –

-Vai ir kāds žanrs, kuru sau­cat par savu?

-Arī mana mūzika, katra dziesma ir citāda, tās grūti ielikt vienā rāmī. Popmūzika, gospeļmūzika, soulmūzika, viss kopā, no katra kaut kas. Mācījos džeza dziedāšanu, tā aizvien tuva. Meklēju, kas varētu būt mans, un visu laiku mācos, apgūstu ko jaunu. Pārvaldu sintezatoru, bas­ģitāru, vokālos efektu procesorus, looperus un drum padus.    

-Dziesmu nosaukumi  “Apstājas laiks”, “Iestrēdzis”, “Svešnieki” nav garāmskrejoši, vedina uz pārdomām.

-Dziesmas rakstu par izdzīvoto pieredzi, notikumiem. Tās ir par tēmām, kas man tajā brīdī būtiskas. Tās izskan vārdos un mūzikā. Mamma jaugaida, kad man būs kāda priecīgāka dziesma. Mūzika ir visskaistākais veids, kā izteikt savas domas, sajūtas, šaubas.    

-Vispirms ir vārdi vai mūzika?

-Tie rodas vienlaikus. Esmu citiem jautājusi, kā viņi dara, un nav vienas receptes. Man biežāk vispirms ir mūzika un līdztekus arī vārdi. Vārdi dzimst lēnāk.

-Nākotnes ceļu mūzikā iezīmējat kā solomāksliniece?

-Jā, vairāk koncentrējos uz solo mūziku un uzstāšanos. Man ir brīnišķīgi pavadošie mūziķi: pianists Matīss Žilinskis, ar kuru kopā arī rakstām mūziku, Toms Kursītis un Artūrs Strautmanis. Kopā uzstājamies un aranžējam dziesmas. Sadarbība ar Shipsea, “Prāta Vētru” un “Instrumen­tiem” turpināsies, bet jaunos projektos neiesaistos. Bekvokā­listes vieta mani vairs nepiepilda, gribu rakstīt savu mūziku un dziedāt. Savu ceļu redzu tur.    

-Pērn koncertējāt Cēsīs, Auciemā.

-Cēsīs biju kopā ar Shipsea un “Instrumentiem”, bet solo koncerts bija Auciemmuižā. Tas bija ļoti mīļš koncerts. Esmu izaugusi Auciemā, klausītāji bija savējie. Tā bija atkaltikšanās, jauka un sirsnīga. Iepriecināt savējos ar savu mūziku, dziedāt viņiem ir kas īpašs.    

-Vai kādreiz iznāk kopā ar mammu un tēti pamuzicēt? Viņus daudzi pazīst kā grupu “Ivo & Ina”.

-Pēdējā laikā retāk, cik nu Ziemassvētkos, kad esam kopā. Agrāk kopā dziedājām biežāk, tagad pie viņiem ciemojos reti. Kad esmu ciemos, vairāk gribas parunāties, vienkārši būt kopā.    

-Daudzi atceras dziedošo Aizgaļu ģimeni.

-Viss sākās ar Dziedošo ģimeņu šovu 2013. gadā. Tā bija mana pirmā pieredze uz skatuves. Tad arī sapratu, ka skatuve ir mana, uz tās gribu būt, ka vēlos nodarboties ar mūziku.

-Vai dzīvē ir daudz nejaušību?

-Dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Esam tur, kur ir jābūt, kaut varbūt šķiet, ka nav īstā vieta, ka te nevajag būt, tikai vēlāk saprotam, ka tā nav, un ceļš tālāk ved tur, kur gribi nokļūt.    Jāļaujas iespējām. Pirmajā brīdī ir bail, bet tas var pavērt jaunus ceļus. Ar atvērtu prātu ļaujos, ko dzīve piedāvā. Man svarīgi cilvēki, kuri ir apkārt, ar kuriem kopā eju savu ceļu, ar kuriem kopā radām mūziku.    

-Kādu mūziku pati vislabprātāk klausāties?

-Ritmblūzu, soulu un gospeļmūziku. Ar gospeļu dziedāšanu sākās mans ceļš mūzikā, koris bija pirmais, kur sāku dziedāt, kad pārcēlos uz Rīgu. Ar šo mūziku augu jau desmit gadus. Koris man ir kā otra ģimene. Nevaru iedomāties, ka nedziedātu gospeļkorī. Tā ir spēcīga, enerģiska mūzika, niansēta, sarežģīta, bet tajā ir brīvība. To izpildīt ir grūti. Tikai gospeļkorī mani pārņem sajūtas, ka gaisā virmo kas maģisks. Daudz jā­strādā, lai gospelis tā skanētu.

-Kādi ir šī gada plāni?

-Tagad ir korporatīvo pasākumu laiks. Vasarā ar “Prāta Vētru” būs koncerts Liepājā, ar Shipsea būs koncerti, arī Zie­massvētku programma. Kaut šķiet, kur vēl Ziemassvētki, bet jau domājam.     
Koncentrējos uz pirmo albumu. Četras solo dziesmas ir    ierakstītas. Tagad ir brīvāks laiks, varu strādāt. Man patīk, ka ārā ir tumsiņa, skaista ziema, varu rakstīt mūziku. Noteikti būs arī kāds solokoncerts.

-Kas ir jūsu klausītāji?

-Tas ir grūts jautājums. Vis­skaistākais, kad klausītājs uzraksta, ka dziesma ir kā par viņu. Tā man ir lielākā dāvana. Katru    klausītāju dziesma uzrunā citādi, ja tā aizskar viņa sajūtas, dzīves pieredzi, neatstāj vienaldzīgu, varu būt gandarīta.

-Par Supernovu nedomājat?

-Kaut kur dziļi tāda doma ir. Bet nerakstīšu dziesmu, domājot par Supernovu. Ja būs kāda dziesma, par kuru būs sajūta, ka varētu derēt, piedalīšos. Iespē­jams, kaut kad.