Raksti

Dzīves stils

Kur meklējams 40 dienu pirmsākums

Atbilstoši sentēvu tradīcijām šis ir veļu laiks, tāpēc arī šajā rubrikā var parunāt par līdzīgām tēmām. Katram no mums nācies saskarties ar kādām bērēm, ikviens dzirdējis par termiņu – 40 dienas, kuru laikā kapa kopiņu atstāj neaiztiktu, viss paliek, kā bijis bēru dienā. “Druva” nolēma painteresēties, kā radies šis 40 dienu termiņš, vai tam ir kāds pamatojums vēsturē, reliģijā un vai tas ir aktuāls. 

Cēsu novada pašvaldības galvenā speciāliste kapu apsaimniekošanas jautājumos Dace Jansone stāsta, ka pati par to sākusi interesēties, stājoties šajā amatā pirms daudziem gadiem. Uzzinot, ka ir šāds termiņš, saistīts tieši ar laiku pēc bērēm, viņa jautājusi pazīstamam mācītājam, kurš norādījis, ka šajā laikā dvēsele esot vēl šajā zemē, pēc tam – debesīs.

“Redzu, ka cilvēki interesējas par to un ievēro šīs 40 dienas. To dara jauni, veci neatkarīgi no tā, ir ticīgi vai nav. Prasa, kā rīkoties, tad skaidroju, ka viss vienkārši, šīs 40 dienas no cilvēka aiziešanas dienas neņem no kapa vainagus, ziedus, skujas, tikai pēc tam visu novāc un sakopj kopiņu,” stāsta D. Jansone.

Taču paliek jautājums, kur meklējamas šīs tradīcijas saknes, Visplašākais atbilžu meklēšanas lauks ir globālais tīmeklis, kurā varot atrast visu. Cits jautājums, cik tur patiesības,

Informācijas tiešām netrūkst, kāds minējis, ka, iespējams, ieradums atzīmēt 40. dienu kopš aizgājēja nāves nāk no Senās Ēģiptes, daudzi savus atzinumus balsta Bībelē, kur skaitlis 40 ir samērā bieži minēts. Kā zināms, 40 dienas Jēzus Kristus pavadīja tuksnesī lūdzoties; 40 dienas ir no Kristus Augšāmcelšanās brīža līdz Debesbraukšanas dienai; 40 dienas Mozus pavadīja Sinaja kalnā, pirms saņēma derības plāksnes, un šo uzskaitījumu varētu turpināt.

Vispiemērotākais skaidrojums būtu ar tām 40 dienām, kad Kristus pēc Augšāmcelšanās atradās uz zemes un tikai tad devās uz debesīm. To it kā apliecina vēl kāda interneta lapa, kurā lasāms, ka 40 dienas ilgst dvēseles atrašanās šķīstītavā, tikai pēc tam tiek izlemts, kur tā dodas tālāk – uz elli vai paradīzi -, tāpēc arī atzīmējot 40-to miršanas dienu.

“Tas saistīts ar kristīgo ticību, ar to, ka Jēzus 40 dienas pēc Augšāmcelšanās devās uz Debesīm jaunai dzīvei. Tā arī cilvēka dvēsele pēc 40 dienām iegūst mūžīgo mieru vai ciešanas. 40 dienas pēc nāves cilvēka dvēsele var atgriezties uz zemes, lai atvadītos no savas zemes dzīves, no saviem tuvajiem,” teikts šajā tīmekļa lapā.

Tas it kā saskanētu ar D.Jansones teikto, taču cits skaidrojums vēsta, ka kristīgajā baznīcā teoloģisku norādījumu par to nav. Nolēmu pajautāt mācītājiem, vai tiešām tam saknes meklējamas reliģijā, Bībelē. Aptaujātie luterāņu mācītāji norādīja, ka Bībelē tam nav konkrēta skaidrojuma, patiesībā šī tradīcija nemaz tik sena neesot, vien kādus pārsimts gadus, un tās izcelšanās nav īsti skaidra.

Romas katoļu baznīcas Cēsu un Taurenes draudzes prāvests Ronalds Melkers norāda, ka arī katoļu tradīcijās nekur nav šādas dienas atrunātas. Šis termiņš, visticamāk, esot nepieciešams tikai palicējiem, jo cilvēka dvēsele šajā laikā jau ir pie Dieva, tā nekur nekādā starptelpā neuzkavējoties.

“Manuprāt, šī tradīcija pamatojas tajā, ka cilvēkiem, palicējiem vajag kaut kādu noslēgumu. Līdz bērēm taču viss iet samērā traki, tad bērēs rodas sapratne, ka miesa paliek te, dvēsele – pie Dieva, bet palicējiem vajag noslēgumu. Un tā radušās šīs dienas. Ja man prasītu, es teiktu, ka noslēgums ir bēru dienā. Cilvēks ir apbedīts, kā saka, smiltis pie smiltīm, gars – pie gara, un dzīve turpinās. Saprotams, ka citiem vajag kādu laiku, lai būtu šis noslēgums,” saka prāvests.

Arī viņš nezinot, no kurienes radies tieši šis termiņš, tam neesot nekāda bibliska pamatojuma, un katram šis laiks varētu būt citāds. Prāvests norāda uz Katoliskās baznīcas katehismu, kur 2. artikulā “Kristīgās bēres” sadaļā “Bēru svinēšana” 1687. pantā cita starpā ir teikts: “Kāda kopienas locekļa nāve (vai gadadiena, septītā vai trīsdesmitā diena) ir notikums, kam vajadzētu pārsniegt “šīszemes” perspektīvas un ticīgos virzīt uz patiesas ticības augšāmceltajam Kristum perspektīvu.”

Par 40 dienu pieminēšanu runā Pareizticīgo baznīca, taču šķiet, ka pilnīgi skaidru atbildi, kā un kad viss sācies un kāpēc tieši 40, laikam nedabūt. Pie tam dažādās valstīs tas esot atšķirīgi, kāda informācija vēsta, ka, teiksim, Portugālē tas ir gads, un šajā laikā sievietes ģimenē staigā melnā apģērbā.

Tātad paliek versijas, minējumi, bet vienas taisnības nav. Protams, nevar arī noliegt šo tradīciju, jo, kā jau minēja prāvests, šis ir laiks, kad palicēji īpaši piedomā par aizgājēju, viņa dvēseli. Un, ja viņiem tā vieglāk, kāpēc lai tā arī nedarītu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *