“Mārupē nozāģētais dižkoks, varenais ozols, ir skaidrs apliecinājums, cik spējīgas (vai, pareizāk, nespējīgas) ir pašvaldības un valsts struktūras. Es pat nezinu, vai vairāk jāuztraucas, ka vairs nav ozola, jo koki Latvijā aug labi un dižozolu mums netrūkst, vai tomēr par tādu nihilismu pret valstī pieņemtiem noteikumiem. Ja jau kādam šķita, ka koks taču koks vien ir, nekas traks nenotiks, ja neņems vērā tā statusu, tātad viņš sev piedēvē tiesības šķirot, kuri likumi jāievēro, kuri ne. Acīmredzot no soda arī nebaidās, sak, gan jau mācēs no tā izvairīties,” pārdomās dalījās J.
