“Vakarrīts atnāca kā tai dziesmā par gaidīšanu un vilšanos. Nezin, no kuriem Ziemeļiem un kurš sliktais atsūtīja aukstumu. Automašīnu logu stikli bija aizsaluši. Darbā pie kafijas tases bija pieredzes apmaiņas minūtes, kā kurš ledu tīrījis, jo vējstikla skrāpis, vai nu kaut kur bagāžnieka dziļumā vai kādā kastē garāžā gaida, kad būs vajadzīgs. Tad, lūk, pieredzes stāsti — apledojumu no vējstikliem var kasīt ar veikalu lojalitātes kartēm, ar plastmasas kārbas vāciņu, ar piezīmju bloka cietā vāka malu, bet vienkāršākais — pasalt dažas minūtes salonā, līdz mašīna sasils, arī logi atkusīs,” atnākušā rudens ainiņu izstāstīja cēsniece Alda un piebilda, ka prieks bijis par to, ka slēdzene nav iesalusi.
