“Gribu padalīties ar visu mārsnēniešu sāpi, kā mums sokas jaunajā Cēsu novadā. Patiesība tāda, ka esam aizmirsti. Šovasar ceļmlas netiek pļautas, viss aizaudzis, neviens ceļš, kas ved gar dzīvojamām mājām, netiek apstrādāts pret putekļiem. Uz vietējo kapsētu tiek atvesta vislētākā smilts, nevis Raunas grants, kā tas notika agrāk, kad bijām Priekuļu novadā. Tikai, kā lasām laikrakstā, izsolēs tiek pārdots viss, kas Mārsnēnos pārdodams. Jāteic, ka šādi mēs nebijām iedomājušies dzīvi Cēsu novadā,” teica mārsnēniete Ginta.
