Jaunā ģimene Baiba un Māris Vilčiauski ar pāris mēnešus veco meitiņu Kati pašreiz dzīvo Kaivē pie Baibas mammas. Dzīvokli Smiltenē nācās uz laiku pamest. Turpat dzīvo arī trīs Baibas brāļi, kuri pašlaik palikuši bez darba. Kā Māris saka: “Visiem kopā izdzīvot vieglāk.”
Pašreiz vienīgā pelnītāja ģimenē, kura strādā oficiāli, ir Baibas mamma, kura mēnesī uz rokas saņem 120 latus. Vēl pēdējo mēnesi ienākumus lielās ģimenes budžetā ienesa brāļi, kuri saņēma bezdarbnieka pabalstu. Ģimene neslēpj, ka izdzīvot ir grūti, lai neteiktu, ka neiespējami.
“Tas, kas pašlaik notiek valstī, ir kaut kāds murgs. Mums bērna pabalsts ir 50 latu mēnesī. Par to Katei nopērkam pamperus un putru, ar ko var iztikt labi ja divas nedēļas. Pats šobrīd faktiski strādāju nelegāli, bet toties saņemu kaut kādu naudu,” stāsta Māris un vaicāts, kā ģimene plāno ienākumus, lai varētu izdzīvot, Māris saka: “Pieaugušie cilvēki ēd reizi dienā. Izvārām makaronus, kādu putru vai zupu. Šogad bija slikta kartupeļu raža, un arī tos nākas pirkt veikalā. Kūtī ir divas govis. Vismaz piens mums ir. Ja vēl vista kādu olu izdēj, tad var iztikt. Bet viegli nav. Nav runa nemaz par to, ka varētu iegādāties kādu jaunu apģērba gabalu vai ko citu. Runa ir tikai par minimālu iztikšanu. Arī darbu šobrīd neizdodas atrast ne brāļiem, ne man pašam. Ir kaut kāda bezizejas situācija valstī iestājusies.”
Māris stāsta, ka arī pašvaldība nav atsaucīga un nespēj īsti palīdzēt pagasta ļaudīm.
“Baibas ģimenei no laika gala klājies grūti. Viņas mamma strādāja par pastnieci, ik dienas 30, 40 kilometrus staigāja kājām, iznēsājot pastu, neskatoties uz to, vai lietus līst, vai sniegs snieg. Vēlāk viņai to darbu nācās zaudēt. Viņa vairāk nekā gadu meklēja darbu. Neviens jau nepalīdzēja. Arī mēs, kad Kate dzima, gājām kārtot maznodrošinātās ģimenes statusu. Man bija jāraksta papīrs papīra galā, jāpierāda, cik cilvēku šajā mājā dzīvo, kādi ir ieņēmumi un izdevumi. Tad tika domāts, vai mums šo statusu piešķirt, bet, domāju, katrā pagastā sociālajam darbiniekam bez visām pierādīšanām ir jāzina, kā kurš dzīvo. Kuram palīdzība ir nepieciešama un kuram ne,” domās dalās Māris.
Baiba sarūgtināta stāsta arī par savu pieredzi ar Vecpiebalgas vidusskolu.
“Kad paliku stāvoklī, mani palūdza uzrakstīt iesniegumu un no skolas iet prom. Skolā nevar mācīties grūtnieces. Automātiski “iedod” akadēmisko gadu. Tiklīdz apprecējos, bija skaidrs, ka šajā skolā mācības vairs turpināt nevarēšu. Taču domu par vidējās izglītības iegūšanu neesmu zaudējusi. Alternatīva ir vakarskola,” saka Baiba un uzsver, ka šobrīd viņas dārgums ir meitiņa Kate un domas par to, kā viņu izaudzināt. Baiba stāsta, ka viņai no Zviedrijas izdevās dabūt gan lietotus bērnu ratiņus, gan apģērbus. Ja tā nebūtu, jaunā māmiņa godīgi saka- galā netiktu.
Māris atzīst, viņš nezina, kā klāsies nākotnē. “Pasakiet mums, jaunai ģimenei, kā dzīvot. Ko lai mēs darām? Kā lai izdzīvojam? Ir grūti,” teic Māris un saka, kamēr būs kaut kāds darbs un haltūras, iztikt kaut kā varēs.
Komentāri