
Vecpiebalgas pusē tik intensīva mežu ciršana pēdējos gados nav piedzīvota. Brauc, pa kuru ceļu gribi, strādā mežizstrādes tehnika. Ceļmalās stāv izvestie koki. Vecpiebaldzēni uzsver – tās ir sekas piedāvātajam aizsargājamo ainavu apvidus “Vecpiebalga” dabas aizsardzības plānam no 2016.gada līdz 2028.gadam. Pagasta iedzīvotājiem turpmāk būs jādzīvo, to respektējot kā Ministru kabineta noteikumus. Par aizliegumiem un nākotni daudz neskaidrību, un arī nav ticības, ka tas, ko saka plāna izstrādātāji, dzīvē būs tieši tā, tāpēc katrs rīkojas kā jau pēdējā brīdī, kamēr vēl drīkst zāģēt. Vecpiebalgas pagasta mežu īpašnieki pēdējos mēnešos vairāk nekā citkārt izņēmuši ciršanas atļaujas. Pašvaldības atbalstīti, iedzīvotāji aizstāv tiesības pašiem lemt par savu īpašumu apsaimniekošanu.
Jāpagūst izcirst
“Kas īsti manā mežā atrasts, nezinu, bet skaitās boreālais mežs,” stāsta “Jaungreiveru” saimnieks Raimonds Zariņš. Viņam pieder 27 hektāru saimniecība. Alauksta krastā labākajam meža gabalam ap hektāru platībā paredzēts liegums. “Ceru, ka vēl pagūšu nocirst. Materiāliem vajag kokus, projekts ir, vēl jāapstiprina, un tad varēs dabūt ciršanas atļauju,” stāsta Raimonds un uzsver, ka nebūt nav domājis šo meža nogabalu cirst. “Pārāk skaists, gribējās pataupīt. Cik var saprast, stādīt arī nedrīkstēs, nākotnē tur būs čūskulājs. Ezermala aizaugs. Ir fotogrāfijas, kurās ezermala redzama kā jūrmala, smilšaina, bez kokiem. Jau tagad 20 metrus no ezera daudzviet viss aizaudzis un odiem ir labas mājvietas,” domās dalās Raimonds un piebilst, ka tie, kam īpašumi ezermalā, visi satraukušies. “Daudzi zāģē, tas dzirdams. Katru dienu redzams, kā aizbrauc kokvedēji,” saka Raimonds Zariņš un atzīst, ka, viņaprāt, tomēr svarīgākais – lai zeme un meži būtu sakopti, nevis nesaprotami sargāti.
“Niedrītes” ir daudzu iecienīta atpūtas vieta Alauksta krastā. Gadiem cauri mežu ielokam varēja iebraukt atpūtnieku ērtībām labiekārtotā sētā pie ezera. Iebraucamā ceļa kreisajā pusē nepilna hektāra platībā meža vairs nav. “Saudzīgi vienmēr bijām strādājuši. Tagad vējš svilpos,” saka “Niedrīšu” saimniece Vita Gruele un paskaidro, ka pēc meža apsaimniekošanas projekta bijis laiks cirst, kaut ģimenei tādu plānu nebija. “Ciršana tika pasteidzināta. Mājas teritorijā nekas nemainīsies, arī pašā ezermalā, tāpat gaidāmās pārmaiņas neietekmēs makšķerniekus un atpūtniekus, bet iebraucamā ceļa kreisā puse ir plika. Mazākos kokus gan atstājām, vēl svarīgi pagūt iestādīt, kamēr vēl jaunie noteikumi nav spēkā,” domās dalās vecpiebaldziete.
Viņa izpētījusi plāna kartes un ir pārsteigta: “Karte ir nepareiza, pēc tās iznāk, ka viesu nams atrodas kaimiņu mežā. Cik tad precīzas ir kartes? Varbūt arī tas liegums ir ar nobīdi.”
Ja lakstaugiem bagāts mežs
Andreja Grīnfelda “Lielzēniņos” meži aizņem 30 hektārus, lauksaimniecības zeme 20 hektārus. 1,3 hektāru platība iezīmēta zonā, kurai noteikta ierobežota saimnieciskā darbība.
“Tas ir lakstaugiem bagāts mežs. Kas ir tā īpatnība, vērtība, nesaprotu,” saka saimnieks. Viņš savu mežu cītīgi kopj, kur izcirsts, vietā allaž iestādīts jauns. Andrejs atzīst – ainava mainās, nevis bojājas. Saimnieks vērtē: “Valdošie ir rietumu vēji, ja nocērt mežu līdzās aizsargājamajai daļai, tā paliks neaizsargāta un būs zemē. Par to netiek domāts. Protams, tas atkarīgs, kā saimniekošu.”
Vecpiebaldzēns uzsver, ka līdz šim nav guvis atbildi uz būtiskāko jautājumu – ko iegūstam no ierobežojumiem. “Ir izstrādāts projekts, nesaskaņojot ar iedzīvotājiem. Projekts ir tāds, kāds izdevīgs un vajadzīgs izstrādātājiem. Pamatojuma īsta nav, un tāpēc var domāt dažādi,” domās dalās Andrejs Grīnfelds un uzsver: “Dzīvojam Piebalgā aizsargājamā ainavu apvidū, skaistā vietā. Neziņa rada stresu. Ceru, ja vajadzēs kādu gabaliņu nocirst, to drīkstēs darīt.”
“Lielzēniņu” saimnieki Lilita un Andrejs Grīnfeldi ir pensionāri. Tagad var veltīt laiku ne tikai saimniekošanai un rūpēm par apkārtni, arī tam, kas patīk.
Andreja vaļasprieks ir medības un slēpošana. Kamēr Andrejs pa kalnu slēpo, Lilita ar fotoaparātu ķer mākoņus un dabas mirkļus. Abi dejo deju kolektīvā. “Vai tad mājās kādreiz nav, ko darīt,” ar smaidu saka Andrejs Grīnfelds.
Dzilna mīļākais putns
“Ogrēni” ir bioloģiskā saimniecība. Jurkānu ģimene vienmēr saimniekojusi, domājot par vidi. “Audzējam dārzeņus, nododam kooperatīvam “Zaļais grozs”, agrāk nodrošinājām arī tiešo tirdzniecību. Ir ganāmpulks, apsaimniekojam arī nomas zemes,” stāsta saimniece Ligita Jurkāne. Viņa dzīvo vecātēva celtā mājā un saimnieko zemē, ko viņš kādreiz kopis.
“Ogrēniem” pieder 29 hektāri, no tiem mežs 12,7 hektāri. Gadu gaitā saimnieki mežu kopuši, kur kāds nogabals izcirsts, vietā iestādīts jauns. Tā atjaunoti pieci hektāri.
“Pēc plāna trešā daļa meža ierakstīta dabas parka zonā. Manā mežā dzīvojot pelēkā un zaļā dzilna. Tās ir līdzīgas, vienai sarkana piere, otrai galva, bet tikai zaļā ir aizsargājama. Drošības pēc plānā ierakstītas abas,” stāsta vecpiebaldziete. Interesējušies pie speciālistiem, viņi atzinuši, ka pelēkajai dzilnai nekādas aizsargājamas teritorijas nevajag. “Pelēkā dzilna ir samērā parasta ligzdojoša suga, pēdējos gados to skaits pieaudzis par 30 procentiem,” ar uzzināto iepazīstina Ligita un piebilst, ka pēdējos mēnešos dzilnas kļuvušas par ģimenes mīļākajiem putniem. Lai gan saimnieks ir labs putnu pazinējs, viņš dzilnas savā mežā nav redzējis.
Dzilnas dēļ arī mātes māsas īpašumam būs ierobežojumi. “Ap dzilnu var noteikt liegumu 200 metru rādiusā, bet tas var būt no diviem līdz desmit hektāriem. Vai ainava kļūs skaistāka, ja ezermalā koki būs sakrituši vai ja tā izkopta?” retoriski jautātā “Ogrēnu” saimniece un uzsver, ka nav runa par to, ka mājnieki varētu tramdīt zaļās dzilnas vai kā citādi kaitēt. Viņa atzīst, ka saprastu, ja te savulaik būtu dzīvojuši šo putnu, piemēram, septiņi pāri, bet nu vairs trīs, tad būtu jādomā par sargāšanu.
“Ķīmiju nelietojam. Esam saudzīgi, ja redzam kādu naktsvijoli. Lai dzilnas dzīvo, ja tām patīk. Bet varbūt tieši tāpēc, ka neko nedarīsim mežā, tai vairs nepatiks,” saka Ligita Jurkāne.
Saimnieki uztraucas par nākotni, pērn nocirstais jāatjauno, vai drīkstēs stādīt, nav zināms. “Patlaban nedomājam zāģēt, šķiet, ierobežojumi uzreiz tik ļoti neskars, bet uztrauc, kā būs nākotnē. Vai dzirdēts, ka kāds liegums tiek atcelts? Ierakstīs, un tā būs,” viedokli pauž zemniece un piebilst, ka, iespējams, taisnība tiem, kuri saka, ka valstī vajag noteiktus hektārus liegumu, kuros kaut kas tiek sargāts, un platības tiek sameklētas.
Par savu “Ogrēnu” nākotni uztraucas meitas un divi mazdēli. Mantinieki grib turpināt vecāku iesākto.
Sikspārņi jāsargā
Ozoliņu ģimene ir vecpiebaldzēni, pirms vairāk nekā pusgadsimta iegādājušies “Vecbeķerus”. Apsaimnieko 17 hektārus, Aina un Andrejs ir pensijā, strādā savam priekam, lai varētu dzīvot skaistā, sakoptā vidē. Vairākos hektāros iestādīts jauns mežs, kas tiek rūpīgi kopts.
“Atnākuši gudri cilvēki un par mums visu nolēmuši, kā mums dzīvot, ko darīt ar īpašumu. Kad būs aizliegumi un mēs neko savā īpašumā darīt nedrīkstēsim, tad piedāvās nopirkt. Būs tā – vai nu saņemam kompensācijas vai pārdodam par kadastra vērtību. Bērnību te pavadījis, zinu, kā pamazām Vecpiebalga mainījusies, kā daudzas skaistas vietas aizaugušas, bet tagad tās, izrādās, jāsargā, jo esot vērtība,” domās dalās Andrejs Ozoliņš un piebilst, ka diemžēl dēls saviem bērniem mežu kā vērtību, kā materiālu mantojumu nodot nedrīkstēs, jo zāģēt jau nedrīkstēs.
“Vecbeķeros” un apkaimē dzīvo sikspārņi. “Kurš un kur tos atradis, nezinām. Klāt neesam bijuši. Kartē aplītis ievilkts, un kas zina, ko tas nozīmē,” saka saimnieks un piebilst: “Tā kā mežs nav peļņai, iepriekšējie noteikumi netraucēja, kā būs turpmāk, var tikai minēt, jo viss strauji mainās.” Saimnieks arī pastāsta, ka Vecpiebalgā vērtību ir daudz un tās aizvien tiek atklātas no jauna. Savulaik “Vecbeķeros” nocirsts neliels mežiņš, pēc kāda laika saimnieks saņēmis ziņu, ka tajā vietā ir senkapi. Kartē gan tādu nav bijis.
Sarunās vecpiebaldzēni dzirdējuši ne to labāko nākotnes scenāriju, jo tīra zeme interesē daudzus un kāds bez darba grib iegūt materiālus labumus.
Komentāri