Rosina katram iestādīt koku, lai mācītos pacietību

Vēsturnieks Gatis Krūmiņš ir viens no iecienītā televīzijas raidījuma “Tas notika šeit” veidotājiem. Viņš arī Vidzemes Augstsko­las vadošais pētnieks, daudzu grāmatu un publikāciju autors. Gatis Krūmiņš piekrita sarunai ar “Druvu” pirms Latvijas Republi­kas Neatkarības atjaunošanas dienas, lai no vēsturnieka skatupunkta paraudzītos, kā mūsu valstij veicies un kas sasniegts.

-Daudzi skatītāji ir sajūsmā par raidījumu “Tas notika šeit”. Jūtaties nedaudz kā slavenības?

-Teiktu, ka nu jau esam apraduši, pirms diviem trim gadiem vairāk varēja manīt uzmanību, bet pie visa jau pierod. Tīri sadzīviski dažkārt jūtu, ka cilvēki skatās, piemēram, veikalā nopēta, ko pērku. Tātad atpazīst. Pirmajā laikā, kad tas viss sākās, tad gan mazliet bija tāds pārsteigums.

-Tiekat uztverti kā dažādu TV šovu dalībnieki?

-Protams, tam ir tādas divas puses. No vienas puses, ja kaut kur iziet ārpus mājas un esi atpazīstams, tātad attiecīgi jāievēro zināmas uzvedības normas. Nu, piemēram, es te laukos strādāju darba drēbēs, esmu ar dubļiem novārtījies, tad nevar gluži tādā pašā skatā braukt uz veikalu. Domās – re, kāds Krūmiņš novārtījies staigā. Bet atpazīstamībai dažkārt ir arī plusi. Ja cilvēku atpazīst, veikalā mēdz iedot atlaidi un pateikt paldies par raidījumu. Atceros, kad filmējām Nītaurē, pa ceļam iegāju veikalā Siguldā, pārdevēja iedeva atlaidi pirkumam un teica, ka tas ir paldies par foršajiem raidījumiem.

-Vai latvieši saka paldies, pienāk pateikt atzinīgus vārdus? Šķietami, mēs drīzāk sliktu pateiksim, ne labu.

-Saka paldies. Bet droši vien mēs kaut kādā ziņā esam kritiskāki. Es augstskolas darbā daudz braucu ārpus Latvijas, pavēroju arī citas tautas un viņu ieradumus. Neteiktu, ka mēs kaut kā milzīgi atšķiramies. Drīzāk mums pašiem reizēm patīk sev uz galvas bērt pelnus, ka esam īpaši kritiski. Citās valstīs redzu, ka daudzas lietas viņiem iet vēl grūtāk. Mēs esam radošāki, daudz brīvāk skatāmies uz lietām. Vairāk protam improvizēt un pieņemt lēmumus radošāk.

Nu, piemēram, ar austriešiem vai vāciešiem, kopā strādājot, jūtams viņu ierastais “ordnungs” (kārtība – vācu val.) un– ne pa labi, ne pa kreisi. Tas, ko es saprotu ar brīvību un inovācijām, ir pilnīgi cita pasaule, nekā saprot viņi. Dabiskā vide un tas, cik mums vēsturiski ir gājis grūti, lielā mērā ir arī palīdzējis. Latvieši ir pilnīgi normāli. Es kā vēsturnieks pat varētu teikt, ka pārsteidzoši normāli, ņemot vērā visu pārdzīvoto, kā esam sisti un traumēti. Arī tas, kā piedzīvotais ir veidojis mūsu rakstura īpašības – ko mēs uzdrīkstamies teikt, domāt, mūsu ambīcijas un viss pārējais. Tāpat – kā skatīties uz nākotni , ne tikai uz pagātni. Galu galā mums, ja salīdzina ar citām tautām, tie labākie ir periodiski izkauti un nav laisti “pie šprices”, tāpēc paiet laiks, kamēr atgūstas.

-Salīdzināšana ar pagātni, īpaši ar padomju laikiem, mums patīk īpaši? Tas laikam lielā mērā saistīts ar to, ka bērnību un jaunību jau visbiežāk atceras kā pozitīvu periodu?

-Tas, ka cilvēki savu jaunības laiku atceras ar kaut kādu plusu un pozitīvi, ir normāli. Es arī tā atceros laiku, kad biju jauns. Ja es uz astoņdesmito gadu beigām un deviņdesmito gadu sākumu skatos kā vēsturnieks, tad aprakstu, ka tad bija ļoti grūti laiki, dziļa ekonomiskā krīze. Atceros, tolaik studēju Rīgā un mūsu ģimene nevarēja nomaksāt komunālos maksājumus. Mēs ar tēvu divatā braucām Vācijā spēlēt uz ielām. Nu, labi – es students, bet mans tēvs labi pazīstams mūziķis, trompetists, komponists un aranžētājs. Ka viņam kaut kas tāds bija jādara, tas ir drausmīgi.

-Tobrīd variantu nebija, visi darīja, ko varēja.

-Bet tas arī labi parāda, ka mēs nevis iekrītam peļķē un raudam, bet kārpāmies ārā. Mēs arī braucām un darījām, tā varējām nomaksāt apkures rēķinus un vēl kaut ko. Tad sapratu, ka tā ir lieta, mēs pēc tam ar draugiem arī braucām. Pelnīju tādu, var teikt, studiju stipendiju sev un ne tikai to. Pat kaut kādas pirmās investīcijas lauku saimniecībā bija no pirmās uz ielas sapelnītās naudas. Kā jaunam cilvēkam tie bija gana labi ieņēmumi. Tagad es, protams, negribētu, lai maniem bērniem, kas iet smalkās skolās, vajadzētu pelnīt naudu, spēlējot uz ielas.

-Es arī negribētu, lai manas meitas, kaut kur braucot, stopētu automašīnas, kā mēs ar draudzenēm to darījām deviņdesmitajos.

-Tieši tā! Bet tas rāda, ka jaunību mēs atceramies vairāk caur pozitīvu prizmu. Arī mani vecāki ir savā laikā ļoti cietuši no padomju režīma, bet tāpat ir savas pozitīvās atmiņas, un tas ir tikai normāli. Es no sava skatupunkta redzu, ka caur izglītības sistēmu esam spējuši jaunajiem cilvēkiem iemācīt uz kaut kādām lietām raudzīties citādi. Ir, protams, daļa veco cilvēku, kam ir kāda padomju laiku nostalģija, bet kopumā sabiedrība mainās. Teiksim, pēdējos desmit gados izteikti redzu, ka cilvēki mainās, jaunieši mainās. Viņi domā daudz plašāk un eiropeiskāk. Es redzu pārmaiņas. Tāda jau tā doma arī ir: ja mēs esam bijuši 50 gadus padomju verdzībā, tad vajag vēl vienus 50 gadus, lai sabiedrība atkoptos. Un tur vajag pacietību.
Tagad daudz kritizē rīcību deviņdesmitajos gados, jautājot, kāpēc mēs to nedarījām citādi vai vēl to. Bet tolaik, pēc 50 gadiem padomju sistēmā, vienkārši daudz ko nesapratām, nepratām izdarīt, un tas ir pilnīgi normāli. Mēs izvilkām sarkanbalt­sarkano karogu, bijām laimīgi un domājām, ka ar to viss būs atrisināts. Taču tad izrādījās, ka ir jāsāk domāt citādi – pašiem jāpieņem lēmumi, to neviens mūsu vietā nedarīs. Kompartija vairs neparādīs, kur to vagu dzīt. Pašam būs jāsaprot, ko būvēt un kā darīt. Ja kaut ko grib ražot, pašam jāiemācās, kā to izdarīt un kā pārdot saražoto. Tā ir pavisam cita veida domāšana.

-Izrādījās, ka tas nemaz nav vienkārši!

-Jā, nav vienkārši, bet atkal, ja paskatāmies un salīdzinām Baltiju ar citām bijušās PSRS republikām, viņi uz mums skatās kā uz brīnumu un apskauž. Mēs esam kā citā pasaulē, esam tajos Rietumos iekšā. Protams, mēs arī gribētu lielākas algas un vēl kaut ko, bet principā esam iekšā, turklāt tas ir noticis gana strauji.
Pēc simts gadiem vēsturnieki rakstīs, ka šis ir bijis viens no straujākajiem attīstības posmiem Latvijā. Tagad mums liekas, ka viss notiek lēni un valdība slikta, bet, ja tā distancētāk paskatās uz periodu no tā paša 1990. gada līdz šim brīdim, tad sabiedrības transformācija un attīstība ir bijusi diezgan strauja. Tāpat kā tas bija pēc Pirmā pasaules kara, kad dibinājām savu valsti. Bērnu, protams, gan tagad varētu būt vairāk, bet tā problēma jau ir visā pasaulē.

-Ikdienā cilvēki ir pārņemti ar savām lietām un neraugās uz valsts attīstību globālā kontekstā.

-Jā, protams, ikdienā mēs katrs dzīvojam savās problēmās. Laikam jau tas ir vēsturnieku uzdevums – paskatīties atpakaļ uz izdarīto. Problēma nereti ir tā, ka mēs gribam visu vienā dienā. Gribam, lai būtiskas pārmaiņas notiktu uzreiz. Vienojāmies, rīt piecelsimies un jau būs labāk, bet tā tas nenotiek, vajag pacietību.

Mana metode, ko visiem iesaku darīt, ir koku stādīšana. Manā teritorijā ir ozolu aleja, ko iestādīju savā trīsdesmitajā dzimšanas dienā, tagad tiem kokiem ir 23 gadi. Tagad to paēnā jau var pastaigāties, bet laikam ir jāpaiet. Tas ir tad, ja iestādīsi, bet, no otras puses, ja tu to koku neiestādīsi, tad tā arī vienkārši nebūs. Tāpēc es gan politiķiem, gan citiem cilvēkiem saku – stādiet kokus, skatieties, kā tie aug, un tad jūs iemācīsieties pacietību!

-Dabas procesi jau vispār māca pacietību.

-Jā, tieši tā. No dabas vēl mācu piemēru, ka mazākajiem ir jāsadarbojas. Mazi dzīvnieki vairāk dzīvojas baros. Tas ir tāpat, kā Latvija ir maza valsts, tādēļ mums ir jāsadarbojas ar citiem. Mēs neesam nekādi ziloņi, lai ar lielajiem konkurētu, mums ir jāsadarbojas, ir jābūt ātrākiem un gudrākiem.

-Gluži kā multfilmā “Strau­me”?

-Precīzi. Tur latviskā mentalitāte kaut kādā ziņā ļoti izlīda ārā. Mums arī patīk domāt, tāpat kā kaķim, ka visu varēs viens pats un tiks galā, tomēr esam spiesti saprast, ka tā nevarēs, ir jāsadarbojas.