Cēsu Izstāžu nams novembrī atvērts savējiem – mākslinieku Vanadziņu ģimenei. Pieciem dažāda rakstura un atšķirīgas izpausmes mākslā, bet vienas saimes pārstāvjiem.
Tēvs un māte – Inese un Valdis Vanadziņi, būdami mākslinieciski noskaņoti, Cēsu mākslas skolas patrioti, ne tikai mērķtiecīgi virzījuši savus bērnus izprast mākslas pasauli, bet pratuši jauno mākslinieku intereses saistīt arī savā pilsētā – Cēsīs. Kaut jaunā paaudze – māsas Signe un Elīza Vanadziņas jau labu laiku kā devušās pasaulē un lieliski sevi pieteikušas Latvijas mākslā – glezniecībā un grāmatniecībā. Dēls Valdis Vanadziņš vienīgais izraudzījies ārpus mākslas dzīves esošu profesiju, bet, būdams menedžeris, brīvo laiku velta fotografēšanas mākslai.
Visu Vanadziņu mākslinieciskais skatījums pirmo reizi apkopots un tapusi izstāde. Ģimenē kādam būs ienācis prātā, ka tik acīmredzama Vanadziņu koncentrēšanās var raisīt izbrīnu un, kas zina, arī tādu kā skepsi par ģimenes stipro cietoksni, tāpēc kopdarbam izstādē dots ironisks nosaukums – ”Vistu dumpis”. Šķiet, ka vairāk par vārdu spēli tas raisa asociācijas ar ko citu – mākslai nepieciešamo plašumu, lidojumu. Nevar mākslinieks palikt savās sienās, lai arī mīļās – ģimenē, mākslas skolā, pilsētā, varbūt pat Latvijas pagalmos.
To, ka lidojums izdodas tāls, lieliski apliecina māsas. Signes viena no jaunākajām gleznām ”Ogas”, kas arī redzama izstādē, oktobrī izpelnījās ievērību virtuālajā vidē. Internetā bija apkopoti Latvijas mākslinieku gadskārtējās izstādes ”Rudens” darbi un dota arī iespēja par tiem balsot, neesot izstādē Rīgā. Signes mākslinieciskā izpausme ”Ogās” guva interneta skatītāju vislielāko atsaucību. Ja analizējam cēloņus, tad neaizmirsīsim gleznotājas stipro aizmuguri – ar mākslām saistītos un pietiekami azartiskos cēsniekus. Tomēr iegūtā dāvanu karte – iespēja iepirkties mākslinieku veikalā par diviem desmitiem latu – neesot tik vērtīga kā pati uzmanība – vairāku simtu skatītāju balsojums, tā spriež Signe. Nav nekāds brīnums, ka Signes redzējums gūst skatītāju ievērību mūsu – ziemeļvalsts tumšākajos gadalaikos – rudens pelēcībā un ziemas puteņos. Satikšanās ar Vanadziņas mākslu – tas ir apliecinājums dzīves krāsainībai un biedrošanās ar optimismu. Tāds noskaņojums plūst no gandrīz ikvienas gleznas, vai tā būtu industriālā, nepievilcīgā Sarkandaugava, gan ar cerīgu gleznas nosaukumu ”Ekonomiskais uzplaukums”, vai arī pielijušās ieliņas strādnieku rajonā ”Āžu iela”, nemaz nerunājot par ceļojumu iespaidiem ”Grieķu kuģis un olīvas”. Par mākslinieces optimismu liecina vēl kāda uzkrītoši jauka pazīme – viņa nesamierinās ar rāmi. Ja visam olīvu šķīvim nav vietas gleznā, tad pusei tā atradīsies uz rāmja, arī vācelītei, ko atstājuši ogotāji, un skatītājs jūt, ka latviskās izpausmes un grieķiskās noskaņas sāk savu ceļojumu – ārpus uzgleznotā rāmjiem.
Jaunākā māsa Elīza mākslā darbojas ar pilnīgu citu rokrakstu. Nianses un rūpība, toņu saskaņa un perfekts, pabeigts izpildījums visā – vai tā būtu ziemas ”Dāvana”, kaķu ”Koris” vai ”Pārpildīts šķirsts”. Elīza lieliski pārvalda krāsu spēku un, ja šķiežas ar to, tad simtprocentīgi, kā savā maģistra darbā ”100 procentu sarkans”. Kas arbūza vēderā, tas gleznā pie sienas. Nu, mielojies, bet ar acīm.
Cildenākās atsauksmes Elīza līdz šim guvusi par veikumu grāmatniecībā, strādājot par mākslinieci izdevniecībā AGB. Gada māksliniece grāmatniecībā, 1. vieta mākslas konkursā Latvijā, labākās mākslinieces tituls mākslas konkursā Leipcigā, speciālbalva konkursā ”Gada balva grāmatniecībā”. Tāds titulu birums. Iemesls – Elīzas Vanadziņas veidotais noformējums vēstures literatūrai – grāmatām ”Jēkaba bruņinieki”, ”Katram sava Rīga”, arī izdevumam ”Lieliskais Gedsbijs”. Šīs un citas Elīzas rokrakstā noformētās grāmatas ir izstādes daļa.
Inese Vanadziņa cēsniekiem atgādina, ka ir mākslas skolas skolotāja, kura ieguvusi pamatīgu izglītību un apliecinājusi sevi kā tēlniece, kā prasmīga ķermeņa valodas gleznotāja. Bet īpatsvars, ko izstāžu telpā izraudzījusies pieredzējusī māksliniece, tomēr liek noprast, ka Inese šajā mākslinieku piecniekā sevi vairāk grib apliecināt dzīves mākslā, jo tā ir virtuoza prasme – būt mākslinieku ģimenes centrā, būt izglītības sasniegšanas sardzē. Ne vienmēr šādos mīlestības darbos ir uzvaras. Jāpārdzīvo arī piekāpšanās.
Viens ir pilnīgi skaidrs – Vanadziņi ir pilsētnieki un viņu pilsētnieciskās izjūtas raugās pretī no katra skatu punkta. Sevišķi tas sakāms par jaunajiem. Signe māksliniecisku vērtību prot saskatīt rūpnīcas dūmenī un apgāztā pudelē, Elīza tirgū pirktā arbūzā un marta runčus sarindojot glītā korī. Valdis, caur foto aci lūkojoties, karalisko purpura krāsu pamanījis uz naftas rezervuāriem Mangaļsalā. Nu un tad, ka angārs nav dabas veidojums, nav glīts no vaiga, toties plecīgs un ļauj saulei parotāties biznesa gludenajā vidē. Kļūst tīkami. Acīm. Un tādu torņu mums ir daudz. Apliecina fotogrāfiju refrēns.
Ja runājam par Valda, kas ģimenē ir seniors, izpausmi mākslā un izstādē redzamas instalācijas, tad nekādi nevar aizmirst, ka mums darīšana ar bijušo keramiķi. Profesija, kurā var izpausties ne tikai ar roku veiklību, bet arī asprātīgiem risinājumiem. Jaunākais darbs „Aizver actiņas un smaidi” jo vairāk apliecina keramiķa izkopto prasmi – mīcīt, līdz izdodas. No plikas pikas – māksla. Ja ne māls, Valdis ņem jebkuru citu materiālu, kas zina, kādam pat kaut ko lieku – metālu, skārdu, papīru. Allaž pateicīgi ir dabas materiāli – smiltis, ūdens, arī gaisma noder. Galvenais ir satvert domu un no tās pagatavot tādu mākslas viru, ko baudījušais tik ātri neaizmirsīs. Valdim ir receptes, kā viņš mīca, un ne tikai reizēm –bieži receptēm piemet arī pa politiskas sāls šķipsnai. Tāda izveidojusies instalācija „Latvija – Norvēģija”. Latviešu slauceņu spožo virsmu noklājot ar eiropiešu sazīmēto trekno zemeņu attēliem, mākslinieks valstis kā tirgus sievas vai sāncenses salīdzina uz svariem.
Stunda – Vanadziņus saimes mākslas vidū – iespaidu, krāsainības un prieka ieguvums. Kas zina, vienam otram no mums, cēsniekiem, būs arī kāds patriotisma jūtu uzplūds – redz, kā mūsējie var.
Komentāri