Līga Abramova, prečzine:
– Noteikti. Ir gadījies arī piedalīties – zvanu uz labdarības tālruņiem, kad ir kāda akcija, vairāk gan, kad vāc ziedojumus bērniņiem. Uz bankas kontiem neesmu skaitījusi. Vaira Zabirko, pensionāre:
– Es domāju gan. Kādreiz es zvanu, tā vairāk ne, pa latam. Valsts? Valsts nevar visus nodrošināt, tas nav iespējams, pašiem jācīnās. Līga Lasone, friziere:
– Jā, īstenībā jau ir, bet patiesībā valdība varētu vairāk rūpēties. Cilvēki varētu atvēlēt dāvanu paciņas uz Ziemassvētkiem, bet tā – naudu ziedot? Pensionāri atdod pēdējo latu… Pati esmu ziedojusi, zvanot uz akcijas tālruņiem. Gints Ristamecs, frizieris:
– Jā, ir cilvēki, kam tas ļoti vajadzīgs, es ziedoju, jo ticu, ka pār mums valda kas lielāks, varbūt tiks novērtēts, ka tu spēj palīdzēt, labu darīt, un tas nāks desmitkārt atpakaļ. Protams, izvērtēju, kam dot. Esmu novērojis, ka pensionāri bieži vien noziedos, bet tiem, kam ir, kas spētu, bieži vien ir žēl. Un valsts – tā mūs vienmēr krāpj. Harijs Grīnfelds, bezdarbnieks:
– Kāpēc ne? Valdība ir nabadzīga, nevar palīdzēt. Es pats, cik nu manās spējās, arī atbalstu labdarību.
