Divu skolēnu konflikts februāra vidū noticis Dzērbenes vidusskolā. “Druva” uzklausīja cietušās meitenes mammas Vinetas Radziņas un skolas direktores Marijas Grīnbergas viedokli par notikušo. Bērnus vārdā nesauksim, aizstāvot viņu intereses, bet ir skaidrs, ka vietējā sabiedrībā tāpat zināms, par kuriem padsmitniekiem ir runa.
Meitenes māte Vineta Radziņa: “Mācību stundas laikā, kad skolotājas klasē nav bijis, notikusi vārdu apmaiņa starp manu meitu un to puisi. Neņemos teikt, kurš sācis, kurš beidzis, negribu kādu apvainot. Puisis ar roku sitis meitai pa pakausi, tad pa uzaci, lūpu. Meita gribējusi sevi aizstāvēt, grūstījušies. Puika tad spēris ar kāju sirds apvidū. Meita stāstīja, ka veltījis apvainojumus arī man. Neteikšu konkrēti, bet rupjības. Kad ienākusi skolotāja, konflikts beidzies, mierīgi novadīta stunda. Starpbrīdī meita meklējusi direktori, rādījusi botas nospiedumu uz melnā džempera… Direktore ataicinājusi uz sarunu arī puisi. Vairāk uzklausījusi viņa stāstu par notikušo un teikusi: “Ja gribi, tad vari atvainoties!” Puika meitai atvainojies, bet vēlāk noteicis – es tev atriebšos. Meitai ārsts noteica gultas režīmu, bijām pie neirologa. Tagad šī un arī otra mana meita mācās citā skolā.
Notikušo vēlējos pārrunāt ar skolas direktori, skolotāju, tā puikas māti, bet direktore man paskaidroja, ka puiša mamma esot ļoti aizņemta, tāpēc sarunā nepiedalīšoties. Arī man ieteica noklusināt emocijas un mainīt toni. Vienīgi skolotāja cilvēciski nožēloja notikušo. Mani visvairāk uztrauc, ka pēc konflikta manam bērnam neviens nesniedza medicīnisko palīdzību, nepiezvanīja un man nepastāstīja par notikušo.
Šādi konflikti skolā nav sākušies ne vakar, ne šodien. Tā jau ir kā tradīcija. 4. klases vecāki decembrī pat sasauca sapulci, lai runātu par vardarbību Dzērbenes skolā. Bērni viens otru rausta, sit, meitenēm gaitenī sper pa kājām, viņas nāk mājās ar zilumiem. Puiši paslēpj virsdrēbes, iemet atkritumos, ķeras arī aizvainot vecākus. Nekas no šeit runātā skolas bērnu vecākiem nebūs jaunums. Cik bērnu ir Dzērbenes pagastā, cik mācās šajā vidusskolā? Kāpēc vecāki sūta bērnus uz citām skolām?
Biju un joprojām esmu skolēnu vecāku padomes priekšsēdētāja. Par šiem jautājumiem esam bieži aicinājuši runāt. Pēc vienas šādas sanāksmes saklausīju mācībspēku teikto: “Var jau bērnus izņemt no mūsu skolas, lai iet citur, bet tā bērnā tiek audzināts zaudētāja sindroms. Ir jāmācās bērnam izdzīvot.” Mēs bērnus sūtām izdzīvošanas vai vispārizglītojošā skolā? Es gribētu būt droša, lai vismaz mācību stundas laikā bērns ir drošībā. Meklēšu atbildes arī citur. Esmu rakstījusi iesniegumu Valsts izglītības inspekcijai. Šie jautājumi ir jārisina.”
“Druva” sazinājās vēl ar triju bērnu mammām, kuras līdzīgi un negatīvi raksturoja Dzērbenes vidusskolas mikrovidi.
Dzērbenes vidusskolas direktore Marija Grīnberga: “Bērni viens otru, ja tā var teikt, aplaimoja ar nepatīkamām piezīmēm. Tas, kurš devās kauties, jutās vairāk apvainots, jo viņš bija vainots par tēva grēkiem. Puisis tika apsaukāts par nabagu un bomzi, jo viņš nāk no trūcīgas ģimenes. Meitenes vecāki nebija gatavi saprast, ka divas puses ir iejauktas šajā strīdā. Viņi ieradās skolā – tagad tiesāsim. Grūti atzīt, ka apdāvināts un turīgs bērns ciniski izturas pret to, kam kādreiz varbūt nav ko ēst. Apsaukāšanās skolā notiek samērā bieži, jūs taču jūtat, kas notiek valstī. Tādas villošanās nebija bijis, bet kādreiz vadzis ir pilns, kad nepietiek tikai ar pretī pateikšanu… Es negribētu, ka kāds uz šo lietu raudzītos vienpusīgi.
Konfliktā iesaistītā meitene un viņas māsa aizgājušas mācīties uz citu skolu. Kas atrisinājies? Saka – stulbā skola un stulbie skolotāji. Šī attieksme noteikti ir vecāku nopelns. Aiziešana no skolas agri vai vēlu būtu notikusi. Ja vecāki uzskata, ka bērns ir ļoti talantīgs, tad tāpat meklētu citas izglītības iespējas.
Muļķīgi ir tas, ka lietas netika izrunātas. Mēģinājām, bet, ja godīgi – es nepieņēmu stilu, ka māte uzbrūk skolotājai, kas bija saistīta ar šo lietu. Ja man skolā ir divi skolotāji ar sirds slimībām, tad negribu, lai trešajam būtu tādas pašas problēmas. Neuzskatu, ka vecākiem ir tiesības uzbrukt skolotājam. Skolotājs uzrakstīja paskaidrojumu, visu izrunājām bez steigas. Uzskatu, ka šis nebija gadījums, kad uz minūti jāsauc kriminālists, lai nenodziest pēdas. Esmu arī tās klases audzinātāja, kurā notika konflikts. Šis konflikts bija jāizrunā un vērā jāņem ne tikai Vinetas Radziņas, bet arī puikas mammas viedoklis, kolēģu un klases bērnu viedoklis.
Vai bija agrāk jāpamana šis konflikts abu bērnu starpā? Tas varēja uzliesmot dažādi. Ne tikai starp šiem bērniem. Meitene varēja apsaukāt arī citus. Mani nepārsteidza, ka radās konfliktsituācija, bet viss jau nebija tik ļaundabīgi. Bērni ir emocionāli, gribēja pazīmēties.
Par 4. klasi. Vide izmainījās tad, kad klasē tika pieņemts viens bērns, kas nav mūsu mikrorajona skolnieks. Viņš bija otrgadnieks. Varbūt, ka tā bija kļūda – puiku paņemt. Bet tā taču nevar teikt – ieradās viens
zēns un izjauca mieru. Klasē ir problēmas ar bērnu uzvedību. Tiek runāts ar skolas padomi, bāriņtiesu, vecākiem. Mēs strādājam. Man, protams, ir bijušas pārrunas. Vai tagad man jāatskaitās? Bērni labprāt piekrīt būt draudzīgāki un cienīt citus. Taču gadās, ka ir neiecietība.”
Konkrēta situācija Dzērbenes vidusskolā. Vai līdzīgi notiek arī citās mūsu rajona mācību iestādēs? Kurš vainīgs – bērni, skolotāji, vecāki, sabiedrība?
Komentāri