Jānis Novickis, students: – Protams, kā tad bez tā! Pirmām kārtām izjokoju draugus un radus. Jau iepriekš domāju, kā oriģinālāk to izdarīt. Katru gadu 1. aprīlis man sākas jau no paša rīta, bet joki beidzas vēlu vakarā. Asja Pētersone, pensionāre: – Kādreiz jau gadās, bet ar šo joku prašanu īpaši neesmu apveltīta. Man patīk, kā citi to dara. Ja mani izjoko, neuztraucos, jo sāpīgi jau tas nav. Arnolds Ozoliņš, strādā Līgatnes papīrfabrikā: – Parasti jokošanās notiek darbā. Tas tā iesākts jau no skolas laikiem. Radusies tāda kā 1. aprīļa tradīcija. Mārtiņš Ceplis, apsargs: – Jā gan. Draugi šo izmuļķošanu uztver ar humoru un pēc tam mēģina atjokot atpakaļ. Neviena joku diena bez tā nav palikusi. Arī šodienai man jau ir sava programma. Jūlija Zaķe, bārmene: -Jā, protams. Vienmēr kaut ko izdomāju un izāzēju visus savus draugus un kolēģus. Tas ir tik jautri!
