Tituls: “Par latviešu tautas tērpu popularizēšanu”. Vārds, uzvārds: Dagnija Kupče. Nodarbošanās: tekstilmāksliniece.
– Arī skaistas lietas top neatlaidīgā, grūtā darbā.
Tekstilmāksliniece Dagnija Kupče patlaban atrodas Rostokā, Vācijā. Viņa piedalās Rotari kluba rīkotā Ziemassvētku tirdziņā, kur savāktie līdzekļi tiks ziedoti kādam Latvijas bērnunamam. Kad pastāstīju par “Druvas” lasītāju aptaujā izteikto atzinību, Dagnija brīdi klusēja, šķiet, pārdomāja dzirdēto, tad atbildēja: “Paldies visiem, kuri saprot to, ko daru un novērtē.”
Daudzie cēsnieki, vecpiebaldzēni, tautas mākslas cienītāji “Druvai” vēstulē stāsta par Dagniju Kupči, viņas padarīto latviešu tautas kultūras un tradīciju saglabāšanā, krāšņo tautastērpu izstādi, kura Cēsu jubilejas laikā bija pilsētas viesu jo kupli apmeklēta. Nesen Dagnija par Cēsu novada tautas tērpu izpēti un rekonstrukciju saņēma rajona augstāko apbalvojumu – Atzinības rakstu.
Šis gads, arī pāris iepriekšējie Dagnijai vārda tiešā nozīmē aizskrējuši Cēsu 800 gades zīmē. “Gatavošanās svētkiem aizņēma laiku un domas. Viens to paveikt nespēj. Vienmēr līdzās bija Dzintra Bērziņa, strādājām kopā, palīdzēja, atbalstīja domubiedri. Gribējās parādīt to bagātību, kas mūsu tautai ir – tautastērps. Bijām lepni ne tikai mēs, izstādes veidotāji, bet arī skatītāji. Tā radīja pašlepnumu un arī interesi par tautas pagātni – kas mēs esam, kāpēc tādi, kur meklējamas saknes,” atceroties izstādi, stāsta Dagnija un piebilst, ka Cēsu jubileja, vasaras izstāde ir notikums, kas paliks atmiņā ne tikai uz dažiem gadiem. Pēc brīža gan viņa atzīst, ka šovasar palicis daudz kas cits nedarīts, māksla atņēmusi visu laiku, nu kreņķē tie darbi, kurus uz visiem laikiem malā nenoliksi.
Bet līdz ar svētkiem darbs stellēs nebeidzas. Sadarbībā ar vecpiebaldzēniem top plaša Piebalgas novada tautastērpu izstāde. Atkal tiek pētīts, vētīts un stellēs veidojas raksti. Tādi paši, kādus auda latviešu sievietes pirms gadsimtiem.
“Šādās izstādēs paši redzam, cik esam bagāti. Un tā bagātība jārāda citiem,” uzsver tekstilmāksliniece. Par to viņa pārliecinājusies gan tagad Vācijā, gan rudens pusē, uz brīdi elpu atvelkot, ceļojumā pa Taizemi.
“No profesionālās intereses jau neaizbēgsi. Pat Taizemē. Pabiju daudzās radošajās darbnīcās, kurās amatnieki rāda, kā viņi strādā. Tā ir tautas mākslas kultūrnešana pasaulē. Neteikšu, ka biju pārsteigta, bet mēs daudzko darām līdzīgi. Un arī mums jārāda, kā top tautas tērpi, dreļļi, prievītes, kādi mums cimdu un segu raksti. Jo vairāk mēs rādīsim, jo vairāk pasaule uzzinās par mums. Te Rostokā arī rādu, kā top jostas, un tas interesē. Mēs pret konkurentiem esam stipri ar kvalitāti. To cilvēki novērtē, “ domās dalās tekstilmāksliniece Dagnija Kupče.
Priecējot acis, skatot tautastērpus, sajūtot siltumu, uzvelkot rokās rakstainus cimdus, ne vienam vien šķiet, nu kas gan tur liels – sēdi stellēs, aud vai kustini pirkstos adatas un … rodas brīnums. Latvijā nav maz rokdarbnieču, bet tikai dažu veikums tiek īpaši godināts. “Jāstrādā, jāstrādā, un tikai tad kas būs. Tikai neatlaidīgā, grūtā darbā top skaistas lietas. Un, ja tās cilvēki novērtē, tad rodas spēks darīt tālāk. Tikai darbs ir dzinējspēks,“ tā Dagnija. Viņa nav skaitījusi, cik brunču, dreļļu, segu noausts. Bet starp krāsām un rakstiem pašai allaž mīļākie bijuši Raunas un Piebalgas tautu tērpi, bet dvēseliski tuvākie – Dzērbenes un Liepas. Kāpēc? “Tāpēc, ka siltuma vairāk, tāpēc, ka ziemas tērpi. Sieviete var sevi apliecināt citādāk – uzlikt cepuri galvā, aplikt lielo lakatu…” ar sirsnību un mīlestību stāsta Dagnija. Tāpat viņa runā par saviem pieciem mazbērniem, kuriem šovasar beibes (tā viņi sauc vecmāmiņu) ļoti pietrūcis. “Nekas, nākamā vasara būs brīvāka,” saka Dagnija Kupče. Negribas gan ticēt…
Pārējie aptaujas “Gada cilvēks” laureāti.
Komentāri