Cēsnieks Valters Strazdiņš stāsta, kā viņam izgājis ar jauni pašūdinātām biksēm. Tiesa, notikums ir jau sešus gadus vecs.
“Dienu pirms brauciena uz Latgali no šuvējas paņēmu jaunas, košas tikko pašūdinātas kļošenes. Izskatījās diezgan iespaidīgi, bet samaksāju vien latu, jo šuvēja man bija laba paziņa un vairāk naudas neņē-ma. Uzvelkot bikses kājās, gali vien plandīja, bet mode ir un paliek mode,” smejot saka Valters un turpina stāstu: “Kopā ar ģimeni devāmies divu dienu braucienā pa Latgali. Pienāca vakars, naktsmājas meklējām kādā lauku sētā, kur nodarbojās ar tūristu izmitināšanu. Tikko biju izkāpis no mašīnas, sasveicinājies ar namamāti un sarunājis ģimenei naktsmājas, kad
no mugurpuses manās plandošajās kļošenēs ieķērās neliela auguma krancis. Nezinu, vai viņa zobi ieķērās paplatajā bikšu starā, vai vienkārši dzīvniekam iepatikās tās plosīt, bet uzbrukums beidzās ar to, ka suns manai bikšu starai nelika mieru tik ilgi, kamēr nebija to kārtīgi saplosījis. Saimniece, protams, bija milzīgā šokā un jutās dziļi satriekta. Sāka atvainoties un teju vai ceļos krist, lai izlūgtos piedošanu par šuneļa rīcību. Ātri viņa aizskrēja līdz istabai un iznesa 20 latu banknoti, kas pirms vairākiem gadiem tomēr bija iespaidīga summa. Īpaši, ņemot vērā, ka manu bikšu pašizmaksa kopā ar audumu varbūt bija lati divi. Turklāt bikses izskatījās tik komiskas, ka man pašam vairāk smiekls nāca par to, ka manām avangarda biksēm bija tik īss mūžs un tās vienaldzīgu neatstāja pat mazu lauku šuneli.”
