Inešu pagasta zemnieku saimniecībā “Pērles” veido kļavu audzi un stāda lapegles.
“Pērlēs” saimnieko divi profesionāli mežkopji. Saimniecība pieder mācītam mežsaimniekam Pēterim Spilvam, bet par mežu rūpējas viņa tēvs, ilggadīgs Vecpiebalgas mežzinis, tagad pensionārs Marts Spilva. Varbūt tādēļ 45 hektāros mežs tiek ne tikai cirsts, atjaunots un kopts atbilstoši labai mežsaimniecības praksei, bet arī veidotas Latvijas mežā reti sastopamas koku sugu audzes, kas rotā ainavu.
Ideja Ezēnu kalnā veidot kļavu audzi piedāvājusi pati daba. Kalniņā jau sen augusi kļava, kas izsējusi sev apkārt daudz mazu kļaviņu. Meža saimnieks, kas domā stereotipos, visticamāk tās nopļautu un iestādītu tradicionālās eglītes. Bet “Pērlēs” izlemts krāšņos kokus saglabāt, radot tiem labvēlīgu augšanas vidi.
– Mums māja atrodas ezera krastā. Rudeņos pāri redzamas sarkanas, dzeltenas kļavas. Domāju, kāpēc arī mēs Ezēnos nevarētu tās izaudzēt? Kopšana gan liela. Sākumā, kamēr kļavas tiek ārā no apsēm, alkšņiem, jaunaudze jākopj divas reizes gadā. Apses vislabāk pļaut augustā, vecā mēnesī, tad tās maz ataug. Ja to dara agri pavasarī, tad atvases nāk griezdamās, – tāda ir M.Spilvas pieredze.
Nu jau kļavas krietni paaugušās, audzei gadi deviņi. Rudenī var priecāties par lapu rotu. Taču klāt ir citas nedienas. Kociņi ļoti garšo meža dzīvniekiem. Kļavas nenoniecina ne staltbrieži, ne aļņi, ne stirnas. Un tā kā meža nogabals atrodas maz apdzīvotā vietā, netālu no Madonas rajona robežas, dzīvnieku te netrūkst. Pasargāt jaunos kokus no kārumniekiem varētu, atstājot biezāku audzi, taču tad kļavām būtu sliktāki augšanas apstākļi.
Kļavas nav saimnieciski izmantojama koku suga. Tās Latvijas apstākļos neveido tik gludu stumbru, lai derētu kā lietas koks. Audze galvenokārt priecēs saimniekus un nejaušus meža viesus. Taču varbūt pēc gadu desmitiem kāds “Pērļu” kļavu klucēns noderēs amatniekiem. M.Spilva ar Piebalgas mežziņa vietnieci Antru Lejnieci spriež, ka zem kļavām vajadzētu iestādīt eglītes. Tās augot veicinātu kļavu atzarošanos, līdz ar to lapu koks būtu vērtīgāks izmantošanai. Un platība dotu arī “otru ražu” – egļu koksni.
Cik daudz saimniekiem nozīmē sakoptība un skaistums, liecina Ezēnkalna gals un nogāze. Daļu izcirtuma aizņem kā parks sakoptās kļavas, otrajā daļā, vēlāk cirstajā platībā, aug pērn un šogad stādītas eglītes. Sazēlums izpļauts tā, ka ne stiebriņa, ne atvases, tikai zaļās egles.
Arī lapegļu audze stādīta kalnā, apmežota lauksaimniecībā izmantojamā zeme, kas jau sen netiek ne arta, ne sēta. Lapegle stādīta pamīšus ar egli, aizņem divus hektārus. Šis koku audzēšanas paņēmiens izmantots, lai lapegļu stumbri, egļu kupluma apēnoti, labāk atzarotos un veidotos staltāki.
– Pēteris gribēja dažādību, tādēļ nolēmām stādīt lapegli. Saimnieciskās vērtības koksnei maz, taču tā ir skaista. Man mājās divas istabas apdarinātas ar lapegļu dēlīšiem. Tiem ir ļoti patīkama tekstūra. Taču koksne ir trausla, no āmura uzsitiena sadrūp. Katra naglas vietiņa vispirms jāizurbj ar urbi, tikai tad dēli var pienaglot, – stāsta M.Spilva.
Lapegļu stādi pirkti Madonas rajona kokaudzētavā “Podiņi”. Iegādāti 500 kociņi. Tā kā stādīšana notikusi nesen, augusta beigās, vēl grūti spriest, kā kociņi ieaugsies. Jāpārlaiž ziema, tad varēs vērtēt.
Kopumā “Pērlēs” šogad atjaunoti četri hektāri meža. Divos stādīta parastā egle. Tā arī ir galvenā koku suga, ar kuru saimniecībā tiek atjaunots izcirstais. Stādīšanai izmanto kailsakņu stādus, kurus iegādājas kokaudzētavās. Stāda lielākoties nesagatavotā augsnē. M.Spilva skaidro, ka galvenais iemesls, kādēļ nepieciešams sagatavot augsni ar tehniku, ir zāle. Vaga eglīti no tās pasargā. Ja augsne bagātīga, sazēlums ir liels. Kad sakrīt sniegs, līdzenās vietās tas kūlu noliec pār eglīti, kociņš līdz ar lielo zāli sāk pūt. Taču, ja sazēlums mazs un kopšana veikta laikus, eglītei nekas nedraud.
Savas domas pieredzējušajam mežkopim ir arī par ekoloģiskiem kokiem, kurus paredz atstāt likums. M.Spilva saka, ka šim nolūkam der tikai priedes, bet noteikti ne apses. Apse ir starpsaimnieks priežu un egļu skuju rūsai. Cēsu virsmežzinis Māris Sestulis gan atgādina, ka likums paredz – ja apšu audzes sastāvā bijušas arī priedes, par ekoloģiskiem kokiem jāatstāj tieši tās.
-Bet vai nebūs skaisti, ja piecdesmit gadus vecā egļu mežā augs simtgadīgas, dobumainas apses? Ekoloģisko koku ideja ir panākt dabas daudzveidību, veidot dažāda vecuma koku mežu,- atzīst M.Sestulis.
Kopšanas vecumā “Pērlēs” ir apmēram 20 hektāri dažāda vecuma jaunaudžu. Saimniecībai ir nepieciešamā meža tehnika, jo tā arī sniedz kopšanas pakalpojumus citiem. Par labāko darbu laiku pensionētais mežzinis uzskata rudens otro pusi, kad lapas nokritušas un vēl nav sasnidzis sniegs. Šogad laiks meža kopējus lutina un strādāt var necerēti ilgi. Lai tikai visi to izmantotu.
Piebalgas mežziņa vietniece A.Lejniece uzskata, ka jaunaudžu kopšana un meža atjaunošana nenotiek tik ātri, kā gribētos. Viņas pārziņā ir Vecpiebalgas, Inešu un Zosēnu meži. Vissliktāk atjaunošana notiek Zosēnos, kur termiņā neatjaunoti ir 76 hektāri. Arī Inešos ir samērā liela platība – 65 hektāri. Un lielākā daļa no tiem piederot vietējiem cilvēkiem. Novembrī gan atjaunoto hektāru skaits strauji pieaudzis, tādēļ var cerēt, ka līdz decembra nogalei situācija izlabosies.
M.Spilva vērtē, ka kopumā situācija apkaimes mežos nav tā labākā. Viņu neapmierina likumdošanas akti. Mežsaimnieks uzskata, ka tie nevis paplašina apsaimniekošanu, bet palielina izsaimniekošanas iespējas. Atļautā kailcirtes platība – pieci hektāri – ir pārāk liela un neveicina dabisko atjaunošanos. Un, ja vairākos īpašumos, kas atrodas kaimiņos, kailcirte notiek tieši pie robežas, veidojas lielas, tukšas platības, kurās nevar notikt dabiskā atjaunošanās.
– Desmit hektāru liels izcirtums nevar dabiski apmežoties. Tādā teritorijā zūd meža mikroklimats, meža vide,- sašutis mežkopis.
Pēdējos gados gan šāda situācija vairs nav raksturīga. Lielie izcirtumi veidojās laikā, kad likums atļāva mežu dalīt vairākos īpašumos un tūdaļ pēc dalīšanas cirst, nevērtējot visu nogabalu kopā.
Arī Piebalgas pusē redzama tā pati tendence, kas citās rajona mežniecībās, proti, izcirstos un slikti apsaimniekotos mežus uzpērk firmas, lielie mežu apsaimniekotāji. Mežziņa vietniece A.Lejniece saka, ka žēl, ja mežs nepaliek pašu cilvēku īpašumā. Bet otra, labā puse ir tā, ka izcirtumi tiek sakopti, apmežoti un meža kopējā vērtība nesamazinās.
– Varbūt pēc desmit gadiem mūsu bāleliņi ar naudas žūkšņiem atgriezīsies no Rietumiem un atpirks savus mežus. Jo mežu jau neviens prom nevar aizvest. Tas te būs un augs, lai kam piederētu, – vērtē virsmežzinis M.Sestulis.
Komentāri