“Tādam tirgum kā te Rožu laukumā vajadzētu būt katrā miestā un lielpilsētā,” sacīja Latvijā slavenais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, kurš pazīstams arī kā Latvijā audzēto un ražoto produktu aizstāvis.
“Man ir ļoti svarīgi zināt, ka tas, kas nopirkts un ielikts manā ledusskapī, ir bez ķīmijas. Nav jau tikai svarīgi, cik labi produkts izskatās, bet ir vai nav tie E klāt. Man gribas, lai latvieši nes uz tirgu to, kas izaug dārzos un uz lauka, un neliek ķīmiju, jo mūsu senči tā nedarīja. Pārtika bez ķīmijas ir ļoti veselīga,” sacīja Mārtiņš Rītiņš un piebilda, ka zaļajiem un zemnieku tirdziņiem ir jābūt veselīgiem un jādarbojas godīguma principam, lai agri vai vēlu arī tos nenāktos skaudri kontrolēt.
“Druva” tirdziņā riņķī un apkārt meklēja garšīgus lauku labumus, kas uzskatāmi bija pašu produktu pārdevēju roku darbs.
Vēl silta rudzu un saldskābmaize bija rodama uz madonieša Andreja Broka letes. Maizes cepējs sacīja, ka visu nakti stāvējis pie krāsns un tikai ap sešiem no rīta pēdējos klaipus izcēlis.
“Maizīte ir cepta uz oglītēm, apakšā liktas kļavu lapas. Te nav nekādas elektrības, nekā lieka, un pircēji to zina. Mēs braucam pa daudziem gadatirgiem un vienmēr dažu stundu laikā maizīti izpārdodam. Cilvēkiem garšo. Mums prieks, ka darbs iet no rokas un pagaidām atmaksājas,” sacīja Andrejs Broks. Līdzīgi mierā ar dzīvi bija siera sējēja no Skrīveriem.
“Cilvēki jau gribētu, lai mūsu sietais siers būtu lētāks, bet nevaram. Pienu pērkam no bioloģiskās fermas. Paši sienam rituļus, izmantojot dažādas receptes. Sanāk ap astoņiem latiem kilogramā. Tomēr domāju, ka latvieši joprojām izvēlēsies savu preci un zemniekiem, kuri paši kaut ko ražo, nav jānolaiž rokas,” sacīja Sintija Ozoliņa.
Ļoti plašā piedāvājumā bija pie mums audzētie āboli. Andelējās līgatnieši un valmierieši.
Kauguru pagasta zemnieks Modris Eliass stāstīja, ka ābolus audzē jau 40 gadus, bet uz Cēsu gadatirgu
braucis pirmo reizi.
“Valmieras tirgū mums klājas ļoti labi. Pērnajā sestdienā aizgāja pustonna ābolu. Ir savi kundes, vietējie āboli joprojām pircējiem labi garšo,” sacīja Modris Eliass, bet viņa mazdēls piebilda, ka daudzi pircēji nākot un sakot, ka par spīti nepirks poļu ābolus.
“Esam jau, esam apvainojušies uz importēto preci, jo, lai vai kā, mēs savus ābolus lielveikalu tīklam par 18 santīmiem nevaram atdot,” sacīja liela ābeļdārza saimnieks. Gribi – pērc, negribi – nepērc, bet pašmāju āboli maksā ap 70 santīmiem kilogramā.
Gadatirgū bija ražotāji no Raganas, Talsiem un Rīgas. Tirgus laukumā notika dejas un bērni vizinājās lamu pajūgos. Mūspuses z/s “Rakši” saimnieki piedāvāja iegādāties izstrādājumus no lamu un kamieļu vilnas. Turpat blakus jau varēja iegādāties puķu sīpolus, bet soli tālāk nopirkt konservētas sēnes, ogu kompotus, arī žāvējumus. Ja prāts nenesās tikai uz ēdamā iegādi, tad par gluži labu cenu varēja iegādāties ne tikai no aitu, bet arī no kazu un suņu vilnas adītas zeķes.
“Es zinu, ka suņu vilnas zeķītes ir gana labas. Pašai ir viens pāris, tagad nopirkšu bērniņam. Siltas, siltas. Es no sirds apbrīnoju cilvēkus, kas prot atrast interesantas nodarbes,” vērtēja pircēja Aija Baha-Velvele, bet Persaņu ģimene, kas nopirka kārtīgu īstas rudzu maizes šķēli, sacīja: “Mēs vairāk nekā jebkad agrāk iegādājamies Latvijā ražoto. Pie mums izaudzētais un saražotais ir pats garšīgākais un labākais.”
Komentāri