Gaļas lopu audzēšana, motelis un muzejs – šīs šķietami dažādās darbības nozares apvienotas vienā lauku mājā, Jaunpiebalgas novada “Kalna Rocos”. Tur saimnieko Liesma Liģere – Uķe, kura savā lauku sētā nebaidās īstenot dažādas idejas.
Lopus “Kalna Rocos” sāka turēt pirms vairāk nekā 20 gadiem. Vispirms bijušas aitas, audzēti sivēni, vēlāk no kolhoza dabūta viena govs. Lauku darbos tolaik neatsverams palīgs bija zirgs. “Laukos dzīvojot, uz vietas nosēdēt nevar, arī bez lopiem nekādi. Tagad pamatā audzēju gaļiniekus, taču savulaik bija arī piena devējas. Ilgu laiku nevarēja saprast, kādu ceļu
lauksaimniecības attīstībā ies valsts. Nemitīgi kaut kas mainījās. Ar laiku kļuva skaidrs, ka piena ražošana nav ienesīga. Tagad pat spriežu, ka jau no paša sākuma varēju saimniekot ar gaļiniekiem. Tie raksturā ir mierīgāki, prasa mazāk rūpju. Tiesa, lai ģimenei būtu piens, vienu brūnaļu vēl turu,” teic “Kalna Rocu” saimniece Liesma Liģere – Uķe. Taujāta, vai ar nelielo gaļas lopu ganāmpulku var izdzīvot, viņa atzīst: “Vairs nav tāda spēka un uzņēmības kā jaunībā, lai spētu uzturēt lielu ganāmpulku. Bet iztikšanu ar vairāk nekā desmit lopiem spēju ģimenei nodrošināt. Regulāri ienākumi ik mēnesi ir pensija, nepieciešamības gadījumā saimniecību pabalsta arī mežs. Daru tik, cik pašai patīk. Par to, vai laukos dzīvot un strādāt ir viegli vai grūti, nedomāju.” Saimniekošanu krietni atvieglo pamazām sarūpētā tehnika. Kad bija iespēja dabūt Eiropas naudu, ik gadu saimniecības vajadzībām pagādāta kāda tehnikas vienība, norāda saimniece. Ar to strādā dēls Dāvids, kurš mātei ir liels palīgs. Viņš šogad uzsācis mācības Priekuļos, vēlas kļūt par automehāniķi. Liesma cerīgi spriež, ka dēls labprāt turpinās iesākto saimniekošanu. Saimniekošanu Liesma ik mirkli vēlas padarīt interesantāku. Savu lauku sētu viņa pielāgojusi arī atpūtniekiem. “Te ir daudz telpu, kas netiek lietderīgi izmantotas. Bija žēl, tādēļ pazibēja ideja par siena moteli, vēlāk sapratu, ka vērts iekārtot arī muzeju,” atklāj Liesma, pastāstot, ka ideja par piedāvājumu tūristiem nakšņot siena motelī radusies, jo ik pa laikam kāds tūrists iemaldījās, taujājot pēc naktsmītnes. Par viesmīlību vienmēr atstāti pieci, desmit lati.
“Spriedu, ja cilvēki vēlas pārnakšņot kūtsaugšā, kur glabājas svaigs, smaržīgs siens, kāpēc gan man neattīstīt savā sētā lauku tūrismu? Te vietas pietiek, var braukt arī ar treileriem vai teltīm, atpūtnieki var makšķerēt dīķī, kas laika gaitā ieņēmis Latvijas kartes kontūru,” par iespējām “Kalna Rocos” stāsta Liesma, bilstot – lielas intereses par nakšņošanu sienā gan neesot, tomēr arī tas saimniecībai ir neliels finansiāls atspaids. Visbiežāk šādu nakšņošanu izvēlas ciemiņi, kuri, ieslīgstot smaržīgā pantā, grib atcerēties bērnību vasarā laukos pie vecmāmiņas. “Pamazām veidoju arī mājas muzeju. To esmu iecerējusi ierīkot kūtsaugšā, atsevišķā telpā blakus siena motelim. Tur izkopts, ielikta jauna grīda, saremontēts jumts. Muzeja eksponātu vidū būs lietas, kas atrastas “Kalna Rocu” mājā, interesenti varēs apskatīt, kāda savulaik bijusi abra, šūpulītis, vērpjamais ratiņš, gludeklis, Ulmaiņa laika un cara laika nauda, nēši, veļasmašīnas detaļas, šujmašīna, radio aparāti, zirga lietas, saimniecības dokumenti no cara laikiem, pūdernīca no 1934. gada un daudz kas cits,” rādot senlietas, stāsta Liesma. Viss atrasts, kārtojot māju. Vecais Ulmaņa laika zāļu skapītis ilgu laiku pat bija glabājis zeķē iesietus latus. “Velku laukā pagātni, kas vēl nav zudusi. Brīnos, kā kolhoza laukā tas viss nav izsaimniekots,” pārsteigta par arvien jauniem atradumiem, teic topošā muzeja veidotāja, piebilstot: “Katrā vietā ir savas skaistums. Te to esmu atklājusi, cenšos parādīt arī citiem.” Anda Dzenža
Komentāri