„Druvas” redakcijā viesojās Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, lai telefonakcijā atbildētu uz lasītāju jautājumiem. Starp tiem savus jautājumus paspēja uzdot arī „Druva”.
– Mani satrauc dzirdētais, ka Latvijā tiks slēgtas mazās slimnīcas. Vai tas neapdraud mūsu veselības sistēmu?
– Pirmās Latvijas laikā slimnīcas veidoja pēc principa, lai līdz tām varētu nonākt divu stundu laikā, braucot zirga pajūgā. Šobrīd situācija mainījusies, ar zirgu vairs neviens nebrauc. Medicīna kļuvusi dārgāka, šobrīd ārstējam ne tikai ar zināšanām, bet arī ar dažādām modernām tehnoloģijām, ko katrā slimnīcā nevar atļauties, tāpēc notiek slimnīcu koncentrācija. Šim procesam jāpieiet uzmanīgi, nedrīkst mehāniski uz Latviju pārnest kādus Rietumeiropas standartus, jo mums ir ļoti zems iedzīvotāju blīvums. Visā valstī dzīvo mazāk nekā vienā Eiropas lielpilsētā, tāpēc mums slimnīcu būs vairāk.
Mūsu valsts problēma tā, ka nespējam nodrošināt pilnvērtīgus apstākļus ārstēšanai mājās. Iespējams, ģimenes ārsti man iebildīs, bet šī institūcija nestrādā tā, kā bija iecerēts. Tāpēc daudzi nonāk slimnīcā, lai gan viņiem būtu nepieciešama vien regulāra ārsta uzraudzība un zāļu lietošana.
– Kāpēc demisionēja Kalvīša valdība? Budžets tikko bija pieņemts, Kalvītis ziņoja, ka puse no valdības deklarācijas izpildīta, valdošā koalīcija teica, ka valdība stāv kā klints, un pēkšņi – viss.
– Redzat, kāda ir mediju vara. Sabiedriskās attiecības starp varas institūcijām un sabiedrību ir smalka lieta. Nevar noliegt, ka tajās bija pieļautas dažas nejaušas, bet nopietnas kļūdas. To lieliski izmantoja spēki, kuri bija neapmierināti ar iepriekšējo vēlēšanu rezultātiem, kuri nebija apmierināti, ka valdošo koalīciju veido tieši šie spēki. Lielāku lomu šajā demisijā nospēlēja tas, es gribētu teikt, publiskajā telpā uzpūstais sabiedrības spiediens, nevis reālais sabiedrības noskaņojums. Lai dabūtu mieru mājās un cilvēkus nost no ielām, tika pieņemts šāds politisks kompromiss. Tādējādi izdevās izvairīties no lielākiem masu nemieriem un, otrkārt, valdošā koalīcija palika nemainīga, nomainot vien premjeru un dažus ministrus.
Politiķiem jāprot pieņemt nepatīkamus lēmumus, kas ir salīdzinoši populāri, bet ne vienmēr pilnībā izskaidrojami. Īpaši tiem, kuri vēlas iedziļināties problēmas būtībā, nevis tikai akli pakļauties emocijām.
– Arī otrā parakstu vākšana noslēgusies sekmīgi. Par ko liecina šāda tautas aktivitāte?
– Te nedaudz jāieskatās pasaules politikā. Kāpēc klasiskās demokrātijās periodiski mainās labējas un kreisas valdības? Tāpēc, ka labējie piekopj stingru fiskālo un finansiālo politiku. Tēlaini varētu teikt, uzkrāj valsts budžetā taukus, tajā pašā laikā nedaudz noliekot malā sociālās programmas, kas vienmēr ir dārgas un rada milzīgus izdevumus. Ja, teiksim, gribam par vienu latu kaut ko palielināt, ir ļoti liels skaits iedzīvotāju, kuri to saņem, un tie uzreiz ir milzīgi skaitļi. Tātad labējie pie varas ir līdz brīdim, kad nobriest revolucionārā situācija, proti, cilvēki saprot, ka kaut kas nav kārtībā ar sociālajām lietām. Tad nāk kreisi orientētie un iztērē šo naudu. Nesaku, ka savtīgi iztērē, bet viņi vairāk atbalsta sabiedriskus un sociālus projektus, kas itin bieži ir nepavelkami valsts ekonomikai. Tad atkal nāk labējie, kuri cenšas situāciju saglābt.
Arī Latvijā ir līdzīgi. Problēma tā, ka pie straujās ekonomiskās attīstības, par kuru mēs priecājāmies, par maz pievērsa uzmanību sociālo problēmu risināšanai. Jāatceras, ka jau 8.Saeima un tās laikā izveidotā valdība saņēma sociālo budžetu ar milzīgu deficītu, kas bija radies populistisku lēmumu rezultātā. Pateicoties ministru prasmīgajai darbībai, sociālajā budžetā tika segts deficīts un izveidots uzkrājums. Un to atsevišķi spēki izmantoja savas popularitātes iegūšanai. Tā ir fantastiska, skaidri hrestomātiska populistiska politiķu bezatbildība šos pensiju grozījumus iniciēt šādā veidā, kā tas izdarīts.
– Viņi taču saka, ka viss ir aprēķināts.
– Pirmkārt, neviens nav pateicis, ka tas ir tikai uz diviem gadiem. Arī publiskajā telpā izskanošie paziņojumi to nepasaka. Ikviens Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā var izlasīt, ka grozījumi par lielāku pensiju būs spēkā līdz 2009.gada 31.decembrim. Tātad, ar 2010.gada 1.janvāri viss atgriezīsies pašreizējā situācijā. Bet tad jau pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas būs aiz muguras, jo, manuprāt, šī kampaņa ir kā platforma Eiroparlamenta vēlēšanām.
Otrkārt, budžets nevar pavilkt to, kas apsolīts. Treškārt, ir vesela rinda cilvēku, kuri arī saņem pensijas, bet kurus šie grozījumi neskar. Manuprāt, tas ir liels politiskais cinisms – spēlēties ar cilvēkiem, ar viņu pilsonisko apziņu, ka viņi spēj ar savu parakstu kaut ko ietekmēt. Tajā brīdī, kad tiešām vajadzēs šo pilsonisko apziņu, viņi redzēs, ka šoreiz politiķi savtīgu apsvērumu dēļ viņus piekrāpuši, un vairs nenāks. Tieši tā ir visvairāk žēl.
– Kas notiek, kad paraksti savākti?
– Vispirms tiek pārbaudīts, vai tiem, kuri parakstījās, bija tiesības to darīt, vai kāds nav parakstījies vairākkārt. Tad šie paraksti, ja savākts nepieciešamais skaits, tiek nodoti Valsts prezidentam, kurš tos iesniedz Saeimai. Saskaņā ar likumu Saeimai tautas rosinātais likumprojekts jāizskata tajā sesijā, kad tas iesniegts. Tad ir trīs varianti: pirmais, likumprojekts tiek pieņemts bez pārgrozījumiem pēc būtības. Otrs variants, likumprojekts tiek noraidīts, trešais – tas tiek pieņemts ar grozījumiem pēc būtības. Abos pēdējos variantos seko referendums, ja šis jautājums ir piekritīgs
referendumam.
Satversmes grozījumi ir piekritīgi referendumam, bet pagaidām atklāts ir jautājums, vai grozījumi „Likumā par valsts pensijām” ir piekritīgi referendumam. Saskaņā ar Satversmi tautas nobalsošanai nevar nodot likumu par valsts budžetu. Kā tad ir, vai šis ir jautājums par valsts budžetu, vai nav? Ja nav, Centrālā vēlēšanu komisija pasaka, ka tas nav referenduma jautājums. Protams, kāds to var tiesā apstrīdēt.
Bet gribu teikt, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, un no šīm aktivitātēm pensionāri jau tagad ir ieguvēji. Nav jau tā, ka par šiem jautājumiem nebūtu domāts līdz šim, ka kāds nezinātu, ka valstī pensijas ir mazas, taču naudas ir tik, cik ir. Pirms kļuvu par Saeimas priekšsēdētāju, biju parlamentārais sekretārs Labklājības ministrijā, un jau tad bija daudzas labas iestrādes un ieceres pensiju sistēmas uzlabošanā. Katrā ziņā tautas aktivitātes paātrināja to projektu realizāciju, kas bija Labklājības ministrijai un Saeimas sociālo un darba lietu komisijai.
– Cik tālu nonākuši Satversmes grozījumi?
– Tie nodoti visām Saeimas komisijām. Ir nerakstīta tradīcija,
ka
Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa grozījumi tiek nodoti visām komisijām, lai ikviens deputāts var izteikt savu viedokli. Kad juridiskā komisija būs apkopojusi visus viedokļus, tiks pieņemts galīgais lēmums. Komisija ar savu viedokli ies uz Saeimas plenārsēdi, kurā jāpiedalās vismaz divām trešdaļām deputātu, lai likumprojekts tiktu pieņemts, par jānobalso 2/3 no tiem, kuri piedalās.
– Zinot valdošās koalīcijas nostāju šajā jautājumā, var prognozēt, ka būs referendums, jo iesniegtajā redakcijā likumprojekts netiks pieņemts.
– Iesniegtajā likumprojektā, ja nerunājam par ideju, bet par interpretāciju, noteikts, ka ceturtdaļa vēlētāju var ignorēt trīs ceturtdaļu vēlētāju gribu. Manuprāt, tas nav pareizi. Interesantākais, ka arī „Jaunais laiks” savstarpējās sarunās atzīst, ka iesniegtie grozījumi ir neloģiski.
Šobrīd šo procesu nevaram apstādināt, bez referenduma neiztiks. Atbildība par tiem miljoniem, kas tiks iztērēti tā sarīkošanai, būs jāuzņemas projekta iniciatoriem. Bet šī situācija pierāda, ka mums ir reāla demokrātija, un tas nav lēts prieks.
– Izskanējusi informācija, ka reģionālajā reformā Tautas partija var vienoties ar „Saskaņas centru”, tādējādi nostumjot malā Zaļo un Zemnieku savienību, kas iebilst pret TP iecerēm…
– Tautas partijai un „Saskaņas centram” nepārklājas elektorāts, tāpēc tās var vienoties. ZZS nostāja ir tāda, ja esam solījuši cilvēkiem, kuri vēlējuši par mums, nevaram atkāpties no tā. Arī mūsu pārliecība šajā jautājumā nav mainījusies.
– Vai tā ir cīņa par varu nākamajās pašvaldību vēlēšanās?
– Ne tikai. Mums un TP ir viens un tas pats elektorāts, tāpēc gribam, lai spēle būtu godīga. Ja viss noritēs pēc scenārija, kurā lielākas priekšrocības būtu Tautas partijai, nebūs pareizi.
Manuprāt, šis process nav pareizi sākts. Vispirms vajadzēja vienoties par principiem, sagatavot augsni un tikai tad runāt par novadu karti. Te derētu šāds salīdzinājums: ja divi cilvēki nolēmuši uzsākt kopīgu biznesu, viņiem jāvienojas par peļņas sadali jau pašā sākumā, kad vēl nav nopelnīts pat lats. Ja vispirms nopelnīs miljonu un tikai tad sāks runāt par tā dalīšanu, pilnīgi noteikti, viņi sastrīdēsies, jo katram liksies, ka viņš devis lielāku ieguldījumu nekā otrs. Reģionāla reforma ir tieši šāds gadījums.
Uzskatām, ka jaunais administratīvais dalījums nedrīkst būt tāds, ka rodas aizdomu ēna, ka jau a priori tiek ietekmēti nākamo vēlēšanu rezultāti. Lai netiktu ierobežotas vēlētāju tiesības brīvi paust savu gribu.
– Jūs esat nacionālās drošības komisijas sekretārs. Kā vērtējat situāciju ap KNABā nozagtajiem miljoniem, vai Loskutovam ir jāatkāpjas?
– Pirmkārt, viss, kas tiek runāts šajā komisijā, ir ierobežotas pieejamības informācija, un to nedrīkstu atklāt. Otrkārt, šonedēļ vajadzētu būt materiālam no prokuratūras, kam vajadzētu radīt skaidrību notikušajā, treškārt, par visu atbild vadītājs. Tā ir viņa atbildība vai, tieši otrādi, viņa bezatbildība.
– Turpinot par šo atbildību. Ik pa laikam lasām Valsts kontroles atzinumus par nekārtībām ministrijās. Kā šeit ar ministru atbildību?
– Es šo atbildību gribētu dalīt starp ministrijām un Valsts kontroli. Droši vien, pārkāpumi ir, bet ir taču zināms, ka jebkura kontrole atklās kādus pārkāpumus. Cita lieta, kā tas tiek pasniegts no kontrolējošās institūcijas puses un kā tiek sabiezinātas krāsas. Esmu lasījis vairākus slēdzienus, un brīžiem liekas, ka tas troksnis ir lielāks, nekā pārkāpuma, nepilnības vai neprecizitātes būtība. Tas liek aizdomāties, vai, spodrinot sava mundiera pogas, ar spodrināšanas līdzekli nesabojājam audumu, pie kura pogas piešūtas. Tātad, vai, spodrinot savas institūcijas pogas, neradām nepamatotu neuzticību valsts izpildvarai.
Protams, ir pārkāpumi, pret kuriem jācīnās, bet bieži vien secinājumi ne vienmēr atbilst saturam. It īpaši tie, kas izskan medijos.
– Tautu tracina tas, ka, piemēram, uz sporta svētkiem kādai valsts iestādei tiek angažēta „Prāta vētra” par desmitiem tūkstošiem latu. Neviens neiebilst pret sporta svētkiem, tie nepieciešami, bet varētu samierināties ar lētākām izklaidēm.
– Pilnīgi piekrītu, ka šādi nedrīkst rīkoties. Manuprāt, vajadzētu būt noteiktai summai, cik varētu tērēt šādiem pasākumiem. Laikam tagad normatīvā bāze neļauj to darīt, tāpēc iestādes cenšas kaut ko tur izbīdīt cauri. Kad tas atklājas, rodas aizdomas, ka visi tur krāpnieki un blēži. Ja būtu noteikti saprātīgi tēriņa griesti, viss būtu normāli.
– Lietussargu revolūcijas laikā izskanēja viedoklis, ka Saeima ir valdošās koalīcijas balsošanas mašīna. Vai ir izdevies šo uzskatu lauzt?
– Kad kļuvu par Saeimas priekšsēdētāju, man bija vairāki uzstādījumi. Pirmkārt, nepieciešams plašāks dialogs ar sabiedrību. Otrkārt, jāskaidro likumu pieņemšanas process, secība un motivācija, lai būtu pilnīga skaidrība, kāpēc lemjam tieši tā. Treškārt, sabiedrības iesaistīšana, viedokļu uzklausīšana un, kas būtiskākais, arī vērā ņemšana lēmumu pieņemšanas procesā. Šobrīd dažādas sabiedriskās organizācijas ir bieži viesi komisiju sēdēs, un to ieteikumi tiek ņemti vērā.
Esam panākuši, ka cilvēki no ielām pārvietojas uz Saeimas komisiju telpām, un dialogs notiek tur, noliekot malā emocijas.
Šī gada budžeta pieņemšana pierādīja, ka Saeima nav paklausīga balsotāja. Ar valdības sagatavoto daudzi bija nemierā, un Saeimai bija jārod vidusceļš, ko tā sekmīgi arī izdarīja.
Pagājušajā nedēļā galīgajā lasījumā pieņēmām Saeimas kārtības ruļļa grozījumus, kas paredz, ka Ministru prezidentam obligāti jāuzstājas pēc budžeta gada beigām ar ziņojumu. Grozījumi paredz arī iespēju Ministru prezidentam un ministriem pēc savas iniciatīvas iesniegt materiālu, par kuru viņi gribētu referēt plenārsēdē. Lai runātu par situāciju nozarē vai citām aktualitātēm. Tas nepieciešams, lai būtu lielāks dialogs un sadarbība starp likumdevēju un izpildvaru.
Vēl varu pateikt, ka pēdējā laikā komisijās, kur sagatavo lēmumus, ministri ir daudz biežāk nekā agrāk. Un tā ir ļoti laba zīme.
Komentāri