Otrdiena, 23. aprīlis
Vārda dienas: Jurģis, Juris, Georgs, Jurgita

Prasme saskatīt talantus

Druva
00:00
25.11.2006

Latvijas sieviešu basketbola līgā komanda „Cēsis” šogad pieteikusi sevi skaļāk . Pēc pērn izcīnītajām bronzas godalgām iecerēts kāpt vēl augstāk. Lai mērķi sasniegtu, komandas galvenās treneres amatā uzaicināja vienu no labākajām savā jomā – Maiju Kubliņu. Savulaik bijusi augsta līmeņa spēlētāja, tagad prasmi nodod gan Cēsu komandai, gan Latvijas U20 meiteņu izlasei, gan pavisam jaunai basketbolistu maiņai. Viņa atzīst, ka basketbols ir visas viņas dzīves pamats, tāpēc arī saruna galvenokārt vijās ap un par to.

– Kā uztvērāt piedāvājumu nākt par treneri uz Cēsīm?

– Tā nebija grūta izvēle, jo šajā pusē neesmu svešiniece. Jau apmēram 15 gadus vasaras nometnes notiek Vidzemē, un te jūtos kā savējā. Nezinu, kā būtu, ja mani aicinātu uz Ventspili, iespējams, tur justos kā svešķermenis. Vīrs man ir no Naukšēniem, valsts izlasei daudzas meitenes izvēlētas no Valmieras. Arī Cēsu basketbols man nav svešs, jo pie manis trenējusies cēsniece Anita Mikāle.

Jāteic, ka jaunietes te vienmēr bijušas labā līmenī, tur liels nopelns trenerēm Intai Pētersonei un Dzidrai Minčenokai, arī Inesei Briedei. Cēsīs izaugušas arī Latvijā pazīstamās spēlētājas Santa Dreimane, Zane Eglīte, arī tagadējās jaunietes spēlē labi.

– Kas nosaka trenera izvēli iet uz to vai citu klubu? Tas ir izaicinājums vai lielā mērā finansiālais piedāvājums?

– Mūslaikos bez finansiālā piedāvājuma, protams, nevar, bet jāsaka, ka lēmums nākt uz Cēsīm bija pamatots ar citu izvēli. Strādāju ar U20 izlasi, un vairākas no komandas “Cēsis” spēlētājām iekļautas izlasē. Biežāk esam kopā, un tas ļauj pilnvērtīgāk gatavoties Eiropas čempionātam. Darba devēji abām komandām uzstādījuši augstus mērķus, tāpēc tos uztveru ar lielu atbildības sajūtu.

– Kā sākās jūsu gaitas basketbolā?

– Pateicoties vecākajai māsai. Lai gan viņa īsti negribēja, ka eju līdzi, jo biju trīs gadus jaunāka. Bet es tik lavījos no muguras. Aizgāju uz zāli, treneris mani pamanīja, un uzreiz aicināja nākt uz treniņiem. Tā jau tie treneri dara, arī es. Ja redzu, ka zālē ienāk talantīgs bērns, ņemu ciet.

– To tā var uzreiz redzēt? – Jā. Amerikā tieši tā pārbauda treneru spējas. Ielaiž zālē veselu baru bērnu, un trenerim jāpasaka, kurš ir talants, no kura iznāks basketbolists. Es līdz šim neesmu kļūdījusies, nosakot, no kura iznāks basketbolists. To nosaka daudzi faktori, ne tikai augums. Tam tagad vispār nav nozīmes. Agrāk, ja uz basketbola treniņu atnāca mazs un tukls bērns, viņam durvis uz šo sporta veidu bija ciet. Man trenera praksē bijuši gadījumi, ka ienāk zālē maza, apaļa meitenīte, un es uzreiz viņu paņemu, jo redzu, ka būs talants. Tā ir kaut kāda trenera maņa vai, pareizāk sakot, Dieva dota dāvana.

Gadās, ka vecāki atved bērnu un grib, lai izaugtu basketboliste, bet es redzu, ka nesanāks, arī pirmie mēneši parāda, ka nebūs. Tad ļauju bērnam iet savu ceļu, tā teikt, atdodu viņu sporta veidam, kurš piemērotāks. Labs piemērs ir šķēpa metēja Linda Brīvule, kura arī sāka basketbolā. Jāsaprot, ka no jebkura basketbolists neiznāks, lai kā to gribētu bērns, vecāki un treneris. Var ņemt desmit bērnus, visus trenēt pilnīgi vienādi, bet pēc pieciem gadiem viens būs labs spēlētājs, bet cits – pilnīga nulle basketbolā.

Runām, ka ar baigo darbu var panākt visu, nav īsta pamata. Ja nav talanta, nekas arī neiznāks. Jo spēle tagad kļuvusi ļoti sarežģīta, lēmumi jāpieņem kā šahā, gājienu uz priekšu. Nevar kā agrāk, apstāties, izdomāt. Tagad viss notiek zibenīgi.

– Kādi bijuši spilgtākie brīži jūsu kā spēlētājas karjerā?

– Šķiet, tā ir iekļūšana PSRS izlasē, lai spēlētu Eiropas čempionātā. No katras Baltijas valsts paņēma pa vienai spēlētājai un es tiku izraudzīta no Latvijas. Tolaik iekļūt izlasē bija liels notikums. Visu vasaru gatavojāmies čempionātam, kas notika Spānijā, un atgriezāmies ar medaļu.

Atceroties “TTT “laikus, jāteic, ka spēle bija neinteresanta. Par šo secinājumu toreiz dabūju no trenera Karnīša pa kaklu. Pēc atgriešanās no PSRS izlases, man bija plaša intervija laikrakstā, un uz jautājumu „kur man patika labāk” vaļsirdīgi atbildēju, ka izlasē bija interesantāk, jo varēja skriet, mest, bet te viss notiek lēnām, bez azarta. Pēc šīs intervijas treneris mani nolika uz rezervistu soliņa.

– Beidzot spēlētājas karjeru, nolēmāt kļūt par treneri.

– Bija sajūta, ka to varu, jo gribēju palikt basketbolā, kas ir manas dzīves pamats.

Trenera māku apguvu Sankt pēterburgā. Tā jau toreiz skaitījās viena no vadošajām treneru skolām pasaulē, un arī tagad to nav zaudējusi. Tur iegūtais man deva citu skatījumu uz šo spēli.

Treneris nevar strādāt pēc iepriekš sastādītas programmas, sak, nākšu un darīšu to un to. Basketbolā tas neder. Var aptuveni plānot, bet ja ienākot zālē jūti, ka kaut kas neiet, jāmaina viss treniņš. Nevar atnākt ar sagatavotiem vingrinājumiem un strādāt, neraugoties ne uz ko. Nezinu, varbūt kāds tā strādā, bet es tā nevaru. Man patīk strādāt pēc izjūtas, kas nāk no kaut kurienes citurienes.

– Tātad trenerim jābūt arī psihologam?

– It īpaši, trenējot sieviešu komandas. Viņas nevar pielaist kaut vai pa kriksim tuvāk, kā gribētu. Tas attiecas uz visiem vecumiem, arī visjaunākajām meitenēm. Viņas atnāk, pieķeras pie rokas un saka: „Tu būsi mana mamma!” Tad ātri novelku robežu, jo, ja gribas rezultātu, nedrīkst viņas pielaist pārāk tuvu. Tas ir nežēlīgi, bet citādāk nevar. Treneris nevar būt mamma, jābūt disciplīnai. Tiklīdz robeža tiek pārkāpta, viss sabrūk.

– Ir mērķis – komandai “Cēsis” jāspēlē finālā. Bet ja nesanāks?

– Man vienmēr liekas, ka sanāks. Pat ja nesanāk. Vienmēr uzskatu, ka manas audzēknes ir stiprākās, labākās un līdz pēdējam brīdim esmu pārliecināta, ka būs. Ja tā nebūtu, es nemaz nevarētu strādāt. Jābūt optimismam. Ja iet uz mērķi, privātos jautājumus nevar stādīt augstāk par to. Jāiet tikai uz to, atsakoties no cita, lai būtu arvien labāk.

– Jums ir komanda Cēsīs, U20 izlase, vēl bērnu grupas Rīgā, tātad visa diena paiet basketbolā?

– Pērn vēl pa to vidu pamanījos pabeigt maģistrantūru. Pat nezinu, kā to izdarīju. Man bija piedāvājums braukt strādāt uz ārzemēm, kur maģistra diplomu vērtē augstu. Ja Eiropā mans darbs tiek novērtēts, tas kaut ko nozīmē. Tāpēc arī pieliku pūles un atradu laiku, kura nav, lai to īstenotu. Latvijā tam nav nekādas nozīmes, vismaz treneru jomā. Citās valstīs par to maksā vairāk, jo viņi novērtē, ka cilvēks tērējis laiku un naudu sevis izglītošanai. Jācer, ka arī te to kādreiz novērtēs.

– Vai basketbols Eiropā un Latvijā atšķiras?

– Nē, atšķiras basketbols Eiropā un Amerikā. Pie mums vairāk spēlē ar galvu, domā par taktiku, štuko, kā labāk. Amerikā dominē „skrien un met” stils. Man bijušas audzēknes, kuras Latvijā netiek pat izlasē, bet redzu, ka Amerikā viņas var tikt augstu, un tā arī notiek. Kā trenere varu pateikt, kura spēlētāja kurā stilā spēlē. Jo tās, kuras te ir līderes, Amerikā neko nevarētu.

Man pašai labāk patīk Eiropas basketbols, tas ir interesantāks. Jā, Amerikā ir lielāki ātrumi, šovs, bet man tomēr mūsu skola ir tuvāka.

– Bet visu laiku nevar būt tikai basketbols, jābūt arī kādai relaksācijai.

– Esmu pirts dāma. Pabeidzu treniņus, sēžos mašīnā un uz pirti prom. Rīgā tagad pirtis strādā līdz vienpadsmitiem vakarā. Trīs stundas pirtī ar baseinu, slotiņām, un aizmirstas viss, kas bijis. Tā ir fantastiska atjaunošanās. Šo tradīciju joprojām piekopjam ar draudzenēm, ar kurām kopā spēlējām “TTT”. Mums trešdienu vakaros pie Karnīša bija pamatīgi treniņi, pēc kura regulāri gājām uz pirti. Savu darba nedēļu nespēju iedomāties bez pirts. Man šķiet, es pat uz ielas varu pateikt, kurš ir pirts cilvēks, kurš ne. Tiem, kuri iet pirtī, ir pavisam cita aura, viņi ir attīrītāki, labestīgāki. Ikdienā mēs tik uzkrājam visas tās emocijas un negācijas, uzkrājam, bet kur tās likt? Ja to pirtī neizdzen, cilvēks paliek nīgrs. Tiklīdz jūtu, ka šie sārņi krājas, tūlīt dodos uz pirti. Arī manas meitenes to iemācījušās, jo nometnēs ik pēc trim dienām dodamies uz pirti, un viņas jau gaida šos vakarus.

– Basketbolu skatāties arī televīzijā?

– Braucot mājās, domāju, ka kaut ko vajadzētu palasīt, bet kā ieslēdzu televizoru, tā viss. Tagad piedāvājums tik plašs, rāda labas spēles, un citreiz trijos naktī vīrs man atgādina, ka būtu jāiet pie miera. Ko lai dara, basketbols mani paņēmis pilnībā. Šodien pa radio dzirdēju atziņu, ka viegli dzīvot cilvēkiem, kuri iet uz darbu, kas patīk. Atliek vien piekrist. Treneris nevar būt pienākuma pēc, jābūt tur iekšā ar visu sirdi un dvēseli. Latvijā treneru paliek arvien mazāk, jo daudzi brauc strādāt tur, kur par darbu saņem normālu atalgojumu. Bet mēs jau te strādājam ar baigo entuziasmu, kā jau vecā kaluma cilvēki.

– Vai šī ir vienīgā sezona Cēsīs?

– Nezinu, kā rīkosies kluba vadība, ja neizdosies izpildīt uzstādījumu un izcīnīt augstākā kaluma medaļas. Ja viņi novērtēs, ka komanda ir spējīga vēl augt, es labprāt strādātu vēl kādu sezonu. Man te patīk.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Satiekas darba devēji un ņēmēji

00:00
23.04.2024
7

Darba meklētājus Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) akcijā “Sezonas darbi” aicināja tikties ar darba devējiem. NVA Cēsu filiālē interesentus sagaidīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD), akciju sabiedrības “Cēsu alus” un SIA “Green Line Services” pārstāvji. Divu stundu pasākumā darba devēji stāstīja ne tikai par sezonas, bet arī pastāvīga darba piedāvājumiem. Darba meklētāju netrūka. “Cēsu alus” […]

Ugunsdzēsējiem glābējiem Vidzemē 16 izsaukumi

15:43
22.04.2024
14

Aizvadītajās trīs diennaktīs, laika posmā no šī gada 19. aprīļa plkst. 6.30 līdz 22. aprīļa plkst. 6.30, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Vidzemes reģiona pārvalde saņēma 16 izsaukumus – trīs izsaukumus uz ugunsgrēku dzēšanu un 13 izsaukumus uz glābšanas darbiem. Sestdien plkst. 18.04 saņemts izsaukums uz Madonas novada Cesvaines pagastu, kur divstāvu dzīvojamās mājas otrajā stāvā pie […]

Fiziskās aktivitātes - svarīgākais ieradums labas veselības uzturēšanai

15:27
22.04.2024
22

Uz jautājumu “Kurš no ieradumiem, jūsuprāt, ir vissvarīgākais veselībai?” “Mēness aptiekas” un pētījumu aģentūras “Norstat” veiktajā aptaujā 17% respondentu atbildējuši, ka tās ir regulāras fiziskās aktivitātes, savukārt 16% kā svarīgākās norādījuši regulāras veselības pārbaudes. Interesanti, ka fiziskās aktivitātes par svarīgāko ieradumu vīrieši atzinuši divas reizes biežāk nekā sievietes. Visvairāk – 25% – ar fiziskajām aktivitātēm […]

Āraiši ir īpaši, un tādiem tiem jābūt

00:00
22.04.2024
41

Āraisieši vienmēr uzsvēruši piederību īpašajai vietai Āraišiem. Jau desmit gadus aktīvākie iedzīvotāji apvienojušies Āraišu biedrībā, lai kopā risinātu ikdienas problēmas, stiprinātu identitāti un atpazīstamību, veicinātu kopienas un apkārtnes iedzīvotāju līdziesaisti, radošumu un interešu daudzveidību, paplašinātu tūrisma piedāvājumu.    Biedrības rosināti, āraisieši sanāca kopā, lai apspriestu aktuālo. Eva Koljera pastāstīja par aptaujas, kurā viedokli pau­da āraisieši, […]

Rokdarbos atmodina pavasari

00:00
21.04.2024
50
1

Dzērbenes pilī kā ik pavasari pagasta un kaimiņu rokdarbnieki un amatnieki rāda rudenī un ziemāpaveikto. Izstādes pamatu veido Dzērbenes tautas nama studijas “Dzērbe” dalībnieku darbi. “Gada laikā studijas vadītāja Inga Blauberga    iedrošinājusi, aizrāvusi pagasta sievas. Aizvien tiek apgūts kas jauns, pētītas    latviskās un Dzērbenes meistaru tradīcijas,” saka tautas nama un Dzērbenes amatu mājas […]

Grāmatas Braila rakstā, audio, palielinātā drukā un vieglajā valodā

00:00
20.04.2024
65

Cēsu pilsētas Valdemāra bibliotēkā, kas daudziem labāk zināma ar iepriekšējo nosaukumu Neredzīgo bibliotēka, grāmatas lasa ne tikai vājredzīgi un neredzīgi cilvēki, bet arī tie, kuriem citu iemeslu dēļ grūti lasīt parasto druku. Tas var būt gultas režīms pēc traumas, operācijas, pēc insulta, infarkta vai ir grūtības fiziski noturēt grāmatu rokās. Dienā bibliotēku vidēji ap­meklē 10 […]

Tautas balss

Dīvainie valodas nepratēji

13:26
16.04.2024
33
5
Druva raksta:

“Pagājušajā nedēļā klausījos televīzijas “Rīta Panorāmu”, kur “Stabilitātes” līderis Rosļikovs stāstīja, ka nav taču jāprasa pusmūža cilvēkiem ar Krievijas pilsonību latviešu valoda. Jaunajiem jā, bet vecāka gadagājuma nē. Sabiedrība Latvijā esot ļoti iekļaujoša, visi tiekot galā. Te nu jāatgādina, ka tiem, kam 75 un vairāk gadu, latviešu valodas eksāmens nav vajadzīgs, var palikt Latvijā arī, […]

Zinām tikai par vienu

12:23
14.04.2024
17
Druva raksta:

“Tagad, kad uzzinām, ka valsts augstās amatpersonas lidojumiem izvēlas arī individuālus pakalpojumus, gribētos zināt, kā rīkojušies premjeri, kas strādāja pirms Kariņa, un arī Valsts prezidenti. Ar kādiem reisiem, publiskiem vai individuāliem, viņi ar savu komandu lidoja? To žurnālisti varētu pastāstīt, varbūt vēl kādam atklātos pārkāpumi,” sprieda seniore.

Rudenī uzbūvē, pavasarī uzrok

12:22
13.04.2024
35
Druva raksta:

“Brīnījos, ka šopavasar Cēsīs, Bērzaines un Satekles ielas krustojumā, atkal raka. Pērn tur izveidoja drošības saliņu, nu visu jauca laukā un pārbūvēja. Jācer, ka tas nesadārdzinās ielas remontu, kas jau tāpat izmaksā daudz. Tādi gadījumi vienmēr raisa izbrīnu. Vai tiešām grūti saplānot, kas kurā vietā jādara, lai nenāktos atkārtoti tērēt naudu,” pārdomās dalījās apkaimes iedzīvotāja.

Neiecietīgais šoferis

12:20
12.04.2024
29
Druva raksta:

“Izlasīju “Hallo, “Druva”” par laipno autobusa šoferi un nodomāju, cik jauki, ja tādi būtu visi. Diemžēl esmu novērojusi, ka ir arī ļoti nelaipni autobusu vadītāji. Tā vienudien autobusā kāpa sieviete ar atbalsta nūjām, ko viņai bija grūti noturēt rokās, tās krita, šoferis tās vairākkārt pacēla, līdz neizturēja un teica – vai visu dienu tā būs […]

Stingrāk jāsoda

08:20
09.04.2024
43
Druva raksta:

“Mēs apsūdzam Balt­krieviju migrantu plūsmā uz Latviju. Taču vai tāda būtu iespējama, ja mūsu pusē nebūtu cilvēku, kas palīdz? Manuprāt, tos, kas atbalsta migrantu ievešanu Latvijā, būtu ļoti stingri jāsoda, jo nekas cits šos cilvēkus neatturēs,” domās dalījās J.

Sludinājumi