Šonedēļ īpaši svētki bija policistiem. Policijas diena, kura viņiem pašiem ir īpaša. Sākumā, ejot uz interviju pie Cēsu rajona policijas pārvaldes kārtības policijas biroja 2. nodaļas 2. iecirkņa inspektora Dzīļa Tamaņa, domāju, ka runāsim par pirmssvētku gaidīšanas laiku. Par visu jauko un skaisto. Taču uz manu jautājumu, kāds ir policista Jaunais gads, Dzīlis Tamanis atbildēja: “Es policijā strādāju desmit gadus un nevienā Jaunajā gadā neesmu bijis mājās. Ziemassvētkos varbūt kādreiz ir sanācis.”
– Ko nozīmē būt policistam?
– Esmu sapratis, ka parastie cilvēki neko nesaprot par mūsu darbu. No otras puses, žurnālists ir tas pats, kas policists, un otrādi. Mēs arī cenšamies iegūt informāciju, noskaidrojam patiesību. Policijā ir nepieciešams arī analītisks prāts, psiholoģija. Nepieciešama ir arī komunikabilitāte. Pirms policijas darbojos žurnālistikā, esmu strādājis arī par latviešu valodas skolotāju. Jāatzīst, man ļoti policijas darbā noder šīs iegūtās iemaņas un zināšanas. Jābūt elementārai runas kultūrai, kas mūsdienās sāk izvērsties par retumu. Pareizrakstība. Dažkārt laboju kolēģu kļūdas. Domāju, ka policija, līdzīgi kā armija, ir vīriešu pasaule.
– Kādēļ, būdams žurnālists, nolēmāt kļūt par policistu?
– Nauda. Toreiz policistiem algas bija lielākas nekā žurnālistiem vai pat skolotājiem. Policists? Mēs esam īpaši tieši tādēļ, ka visi mūs redz. Nevaru iziet cauri pilsētai nošņurcis, neskuvies vai kā citādi. Mentus redz visur, un pēc tam stāsta pa visu pasauli, kādi esam vai ne. Ētikas kodekss mums ir stingri jāievēro. Policista darbs ir dzīvesveids. Tā ir iekšēja nepieciešamība. Jaunajiem puišiem, kas atnāk strādāt, nereti liekas, ka viņu rokās ielikta kaut kāda vara. Bet mums nav nekādas varas. Mēs esam vēl vairāk ierobežoti nekā parasts mirstīgais cilvēks.
– Un kā ar policijas prestižu? Vai nav pārāk grūti turēt staltu stāju citu kolēģu vietā vai censties pierādīt sabiedrībai, ka visi policisti nav vienādi?
– Tas ir ļoti sarežģīti, protams. Mums darba laikā obligāti jānēsā forma, un tā uzliek noteiktus pienākumus. Es nevaru braukt ar netīru mašīnu, kaut privāto. Nedod Dievs, neuzlikšu siksnu. Cilvēki to ievēros. Mēs esam daudz ierobežotāki. Psiholoģiski grūti ir tas, kā mūsu kodekss atšķiras no ārzemju, piemēram, Vācijas. Tur puiši uz darbu nāk civilās drēbēs, pie skapīša pārģērbjas, iedarbina mašīnas, un sākas darba diena. Vakarā tāpat darbs beidzas, viņi pārģērbjas. Ejot mājās, viņi var ieiet bāriņā, ar ģimeni izklaidēties. Mums ētikas kodekss ir citāds. Kad, aizgājis mājās, novelku savu darba formu, uzvelku džinsiņus, ir vieglāk, bet iekšēji paliek vajadzība pēc disciplīnas. Arī brīvdienās, ejot pa ielām, ievēroju lietas, kam parasts cilvēks nepievērstu uzmanību. Man acs vienmēr pārslīd automašīnu numuriem. Nedod Dievs, ja tas būs nepareizi pieskrūvēts. Vai nebūs skates vai apdrošināšanas. Kad pats to piefiksēju, protams, domāju, kāpēc to daru, kam man tas šobrīd vajadzīgs. Šodien, no Rīgas braucot, ievēroju, kā autovadītājs apdzen neatļautā vietā. Uzreiz domāju, kāds sods viņam par to pienāktos. Mirkšķinu ikdienā autovadītājiem, kam aizmirsies ieslēgt tuvās gaismas. Nevar no tā atiet, piecos beigt darbu, un viss. Mēs dzīvojam policiju. Pirms pāris dienām trīs jaunie policisti nodeva zvērestu, bet tur vairs nav rindiņu, kuras es biju spiests teikt pirms vairākiem gadiem: “Esmu gatavs ziedot veselību, ja nepieciešams, dzīvību likuma un sabiedrības labā.” Šiem vairs nav. Tas nozīmē, ka valsts mainās. Jā, bet es nekad nevarētu pabraukt garām avārijas vietai, pat ja uz teātri brauktu pucētās kurpēs un baltā kreklā.
– Ir visiem zināmais viedoklis, ka ārzemēs policisti ir draugi. Pieej, viņi smaidīgi palīdzēs. Kā ir mums?
– Pienāciet! Es arī palīdzēšu. Kāpēc ne? Tāpēc es teicu, ka policistam ir jābūt komunikablam. Arī, apturot automašīnu, aprunājos ar autovadītāju, paprasu dokumentus, pastāstu, kādēļ uz ceļa stāvu. Piemēram, 8. martā sveicu visas sievietes. Teicu, ka priekšnieks mums lika stāvēt uz ceļa un apsveikt visas sievietes. Sākumā sieviete apjuka un tad laimīga brauca projām. Tie ir stereotipi. Sabiedrība smagi atiet no vecās pieredzes. Šobrīd policija vairāk ir pakalpojumu sniedzēja. Mēs pakalpojam sabiedrībai, ievērojot likumdošanu. Tā jau ir, ka otra acī ievērojam skabargu, bet savā… Prestižs? Tā ir smaga tēma, bet man jau šķiet, ka visas pasaules nelaimes ceļas no savstarpējās neizpratnes. No diskusijas trūkuma. Arī pagasta vadība bieži vien neizprot mūsu tiesības, pienākumus un to, ko mēs darām. Es esmu Vaives un Veselavas pagasta iecirkņa inspektors. Sāksim ar to, ka divpadsmit cilvēku vietā esam palikuši pieci. Mēs darām milzīga apjoma darbu. Strādāju divos iecirkņos. Kāds varbūt domā, ka policija patrulē, brauc, saviesīgus pasākumus uzrauga. Tam man nav laika. Man ir 12 krimināllietas, kuras izmeklēju, divas reizes gadā pārbaudu 148 medniekus, ir nakts dežūras, jāstāv uz ceļa, jāveic administratīvā prakse, jāraksta administratīvie protokoli. Man te viens tāds protokols stāv, 13 gadus vecs puika smēķē. Uzstājos skolās. Septembrī biju četrās.
– Ko jūs skolā stāstāt?
– Ņemot vērā, ka esmu pieredzējis pedagogs, centos pateikt, ka viņiem ir arī pienākumi, ne tikai tiesības. Runā, ka grūti ir policijā, bet nezinu, kā pedagogi tiek galā ar savām problēmām.
Visvairāk mani tracina vīrieši, kuri sit sievas vai vardarbīgi izturas pret bērniem. Šādās situācijās ir ļoti grūti savākties. Vardarbība ģimenē ir ļoti sarežģīta tēma, bet es nebiju domājis, ka tas tā ir. Kāpēc manā jaunībā jaunieši nebija tādi, kādi viņi ir tagad? Es gāju divos pulciņos, tautiskās dejas dejoju, skrēju krosus… Es ne reizi mūžā neesmu uzpīpējis. Pamēģināji toreiz uz skolu neaiziet? Mājās ieradās skolotāja ar delegāciju no skolas. No gultas izcēla. Tagad vecāki ir nolaidušies morāli. Tie, kuri kādreiz strādāja fermās un slauca pa desmit litriem piena, tagad pa lielākai daļai ir krutkas patērētāji. Vīri sit sievas, bērnus. Tas ir nenormāli. Gribēju vēl pastāstīt par akciju, kad bērniem dalījām Robīšus, ja automašīnā viņi bija piesprādzējušies. Atmiņā palika kāda sieviete. Viņai bērns pie bērnudārza izkāpa no automašīnas, ne bijis piesprādzējies, ne auto sēdeklītis līdzi. Sieviete sāka kliegt: “Labāk būtu zagļus ķēruši, ko te nevainīgus cilvēkus aiztiek.” Nedod, Dievs, viņai kādreiz kādu avāriju. Ne jau viņas dēļ tur centos. Manis dēļ, ja pati nesaprot, lai sitas, bet bērns vēl nesaprot to. Bērni automašīnā ir ļoti bīstamā situācijā. Viņi ir viegli un pa mašīnu lido kā baloni. Tad es biju ļoti sašutis. Un toreiz ļoti apvainojos.
– Vai policistam nav jābūt nedaudz ciniķim?
– Cinisms? Man sen vairs nekādas emocijas neizraisa līķi, pakārušies vai asinis. Man daudzas reizes ir prasījuši, kā ir to redzēt. Bet tas ir pavisam vienkārši. Policistam jābūt ciniķim, jo jādara savs darbs. Nevienam neinteresē, ka tev vemt gribas vai slikti paliek. Bet ticiet, neviens no mums neskraida un nevemstās. To tikai filmās rāda. Tas ir tas veselīgais cinisms, jo ir jādara savs darbs. Kurš gan cits, ja ne tu?
– Kas policista darbā ir negatīvs?
– Cilvēki parasti policistus vērtē pēc tiem, kurus ikdienā redz. Mana pagasta priekšniece mani, piemēram, neredz, jo esmu pārkrāmējies ar milzum daudz citām lietām. Tāpēc cilvēki nesaprot, kas mēs esam un ko darām. Kādus policistus ikdienā viņi redz? Ceļu policistus. Es nekad mūžā nestrādātu par ceļu policistu. Tās viņu dežūras. Iedomājies, esi nostāvējies ceļa malā pusi nakts. Līst lietus ar šķidru sniegu. Ārā ir mīnus trīs grādi. Jābūt ir Vladimiram Iļjičam, lai šādos apstākļos apstādinātu automašīnu, ķiķinātu un rotaļātos. Tas ir tas cilvēciskais faktors. Pārsvarā tie muļķīgie joki, kas apkārt dzirdami: “Eh, atnāci mani arestēt!” Tas ir tik tipiski. No tā nogurst. Tas līdzīgi, kā paziņa mediķe teica – tiklīdz kādā saviesīgā pasākumā uzzina, kas viņa tāda ir, tā atskan: “Man tajā vietā ieniezējās. Diez, kas tā varētu būt par slimību?” Mums ir tas pats. Tāpat ar tiem nelaimīgajiem kukuļiem. Mani tā piecīšu tēma kaitina. Neticēsiet, nekad mūžā neesmu paņēmis nevienu kukuli. Paši naudu policistiem dod un tad laimīgi stāsta, ka atpirkušies. Nu, nedodiet tos piecīšus! Neviens taču neprasa. Tie, kas prasa, nu tie ir… Bet Cēsīs mums tādu nav.
– Kāpēc ir tik daudz vakanču? Kāpēc jaunie nenāk strādāt?
– Policijas problēmas kā tādas nav. Ir sabiedrības problēma. Kāpēc neiet strādāt? Tas lielā mērā ir zemā atalgojuma dēļ. Neteiktu, ka policijai ir zems prestižs. Patiesībā policijas puišus respektē. Nu, nav tā: “ Eh, ko tā policija!” Parasti jau visi kaut kā savācas. Bez tam policista ikdiena no iegūtajām akadēmiskajām zināšanām ļoti atšķiras. Tur gatavo romantiķus. Jā, varbūt atalgojums, bet nākamgad varbūt tas arī ko mainīs, jo beidzot paaugstinās mūsu algas. Apģērbs varbūt ir paplucis, bet tas tādēļ, ka ikdienā to nēsājam. Policistiem zābaki ir ļoti labi. Nakts darbu beidzot mums sāk atmaksāt. Visgrūtākās manā darbā ir šīs nakts dežūras. Kāds piezvana divos naktī un saka, ka ir ģimenes skandāls. Piedzērušies, trako. Tad braucu uz notikuma vietu. Noteikti neieteiktu ņemt policijā īsāku par metrs astoņdesmit seši. Tur piedzērušies tēviņi trako, bet tu viens. Tu jau nekad nezini, kas tevi pretī sagaida. Par tiem jaunajiem studentiem. Man pat vairs nav spēka smieties. Viņi nāks pie mums strādāt. Visi beiguši augstskolu, visi leitnanti, bet viņiem nevienam nav pat autovadītāja apliecības. Ko mūsdienās, policists būdams, darīs bez automašīnas? Viņam uztic pistoli, bet autovadītāja apliecības nav.
– Ko jūs viens otram vēlat Jaunajā gadā?
– Vēlam, lai nebūtu izsaukumu. Laime personīgajā dzīvē? Nezinu, kurš no mums nav šķīries kaut reizi mūžā? Sakrātās negatīvās emocijas nāk laukā arī mājās. Mums jau pusdienlaikā te balerīnas nelēkā. Mēs uzņemam tikai negatīvās emocijas. Zinu, kad aizeju mājās, man vajag vismaz pusotru stundu, lai nomierinātos un nedomātu vairs par darbu. Katrā šūnā iesūcam darbu. Tas ir stress.
– Bet tomēr gadu gaitā daudz kas jūsu darbā ir uzlabojies.
– Neviens policists pasaulē nav bagāts palicis. Jaunas mašīnas? Ja vajadzēs, ar basām kājām skries un likumu aizstāvēs. Mēs visi esam milzīgos kredītos, jo policistam labprāt tos dod. Daudz kas ir mainījies. Bet vai kādreiz viss būs kārtībā? Vienmēr būs problēmas, kuras jārisina. Nē, nav tā, ka galīga depresija. Pagājušajā gadā varbūt. Daudzi skrēja prom. Arī tagad ik pa laikam kāds aiziet. Bet ir citāda sajūta.
– Ko policistam nozīmē policijas diena?
– Tie ir mūsu svarīgākie svētki, kuriem klāt nestāv nevieni citi. Lielākoties visos svētkos es strādāju, bet policijas dienā visi ir brīvi, izņemot dažus, protams. Policijas diena vienmēr ir gaiša ar to, ka tajā nav neviena rājiena, vienmēr ir pateicības, prēmijas. Dala jaunas pakāpes. Tas ir gaišs prieks. Ballē visi sanākam kopā. Visi ir savējie un var justies labi.
Komentāri