Plašas diskusijas raisījis pagājušās nedēļas nogalē notikušais negadījums Ozolkalnā. Tur, baudot ziemas priekus, smagas traumas guva desmit gadus veca meitene.
Jāapzinās savas spējas
Slēpošanas un atpūtas parka “Ozolkalns” valdes loceklis Ģirts Kaļķis uzsver, ka desmit gadus vecā meitene negadījumā cietusi “free-ride” jeb melnajā trasē. Lai gan tā ir bīstama trase, šī ir pirmā reize piecu gadu laikā, kad kāds tajā guvis traumas.
Ģ. Kaļķis uzsver – to, ka trase ir bīstama var pamanīt. Ir izvietotas zīmes, ka tā ir melnā “free-ride” trase. Arī kartē tā ir iezīmēta tieši tā. Tāpat izvietota arī izsaukuma zīme, kas aicina uzmanīties. Par to pārliecinājās arī “Druva”.
Ozolkalna pārstāvis skaidro, ka melnās trases ir paredzētas tiem, kas apzinās savas spējas un māk atbilstoši braukt – tās domātas tiem, kuri, ziemas priekus baudot, alkst ekstrēmākas sajūtas.
“Pirms braukt no kāda kalna, ir jāizvērtē savas spējas. Bērns, protams, to nevar adekvāti izdarīt, bet tādēļ jau ir vecāki, ar kuriem kopā notiek atpūta. Šajā nelaimīgajā gadījumā ar meitenīti kopā bija vecāki. Manuprāt, tas bija bezatbildīgi no vecāku puses ļaut bērnam braukt pa šādu ekstrēmu trasi.
„Ozolkalnā” ir dažādas trases, kas atbilstošas dažādām slēpošanas, snovošanas prasmēm – ir bērnu kalns, ir zaļā, zilā un melnā trase,” stāsta Ģ. Kaļķis.
Uz jautājumu par drošības pasākumiem, neskaitot trašu apzīmējumus, Ģ. Kaļķis stāsta: “Noteikumi „Ozolkalnā” paredz, ka tiem, kuri kalnā vēlas slēpot, braukt ar snovborda dēli vai kamaniņām, ir jāizvērtē savas spējas un prasmes. Pērkot biļeti atpūtai, cilvēks, pirms tam iepazīstas ar noteikumiem un piekrīt tiem. Mums ir arī instruktori, kuri pamāca, palīdz, ir arī darbinieki, kas uzrauga drošību, bet teritorija ir gana plaša – katram sporta prieku baudītājam nav iespējams izstāvēt blakus. Protams, ka mēs gribētu, lai neviens, kurš atpūšas mūsu kalnā, traumas negūtu, bet diemžēl visiem klāt piestāvēt nevaram. Jāsaprot arī, ka visus kokus nevar izolēt. Bīstamākās vietas ir izolētas ar matračiem, drošības tīkliem. Taču konkrētajā melnajā trasē drošības sietu pirms kokiem nav – tā ir trase tiem, kuri vēlas ekstrēmāku braukšanu.”
Ģ. Kaļķis uzsver, ka „Ozolkalna” darbinieki ļoti nožēlo notikušo. Viņš arī vērtē, ka uzlabot drošības līmeni vienmēr ir iespējams un tas arī tiks darīts. Tomēr viņš uzsver: “Atpūta slēpošanas kalnos ir izklaide, kas ir saistīta ar risku. Jo mazākas prasmes, jo risks lielāks., tādēļ iesācējiem, īpaši jau bērniem, ir ļoti jāizvērtē, ko un kā darīt, pa kuru kalnu braukt. Ja pa šādu melno trasi izvēlas braukt kāds, kuram prasmju nav, tad tas ir tas pats, kas lēkt upē, nemākot peldēt.”
Traumas gūst daudzi
Dažādas traumas slēpošanas kalnos – gan Ozolkalnā, gan Žagarkalnā gūst gana daudz ziemas prieku baudītāju. Cēsu klīnikas direktora vietniece medicīnas jautājumos Anda Skrastiņa stāsta, ka lielākoties tiek gūti dažāda smaguma lūzumi: “Salīdzinājumā ar traumu skaitu, kāds bija tolaik, kad tika atklāts Žagarkalns, tagad mediķu palīdzība nepieciešama daudz mazākam cietušo skaitam. Žagarkalnā darīts ļoti daudz, lai samazinātu traumu skaitu, palielinātu drošības līmeni. Piemēram, ir instruktāžas, iereibuši slēpotāji uz kalna netiek laisti. Tomēr traumas ir. Pēc novērojumiem mediķiem ir radusies doma, ka, salīdzinot traumas guvušo skaitu Ozolkalnā un Žagarkalnā, Ozolkalnā traumas gūst vairāk cilvēku – trases ir stāvākas, bīstamākas un garākas. Turklāt Ozolkalnā bijušas tieši smagākās traumas.”
A. Skrastiņa uzsver pieaugušo atbildību, ja atpūta slēpošanas kalnos notiek kopā ar bērniem: “Gan vecākiem, gan slēpošanas trašu darbiniekiem jāpievērš liela uzmanība, lai izskaustu negadījumus. Kalnos taču ir instruktori, ir bērnu trases. Ja bērns, kā šajā gadījumā, bija braucis pa stāvu, pat ekstrēmu kalnu, tad kaut kas līdz galam nebija izvērtēts. Visticamāk, tika pārvērtētas bērna prasmes. Bērns pats kritiski neizvērtē savas spējas, prasmes, taču tādēļ ir ģimene vai cilvēki, ar kuriem kopā bērns atrodas kalnā. Par drošību vienmēr ir jāatceras un jāpiedomā.”
Māra Majore – Linē
Komentāri