Veči saka, ka pēc pirmajiem simts gramiem paveras cits skats uz dzīvi. Interesanti, vai arī Godmaņpapum pēc pirmajām simts dienām dzīve tagad šķiet labāka un rožaināka? Atskaitoties par šajās dienās paveikto, viņš, pāršķirot lapas, skaidroja, ka viss plānotais padarīts. Tātad dzīvei vajadzētu rāpties kalnup, lai gan tā joprojām trauc lejup. Bet visvairāk izbrīnīja tas, ka gan premjers, gan arī Valsts prezidents kā lielāko nopelnu min pensiju lielo indeksēšanu. Lūk, atrasta nauda, lai to paveiktu, un tautai tas jānovērtē! Būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Ja valdība atļautos pensijas indeksēt tikai par latu vai diviem. Tas būtu noziegums pret cilvēci. Ja tagad arī pēc indeksācijas pensija ir mazāka par to dīvaino iztikas minimumu. Vai tā ir normāla parādība? Gribētos redzēt, kā premjers vai citi ministri iztiktu ar šādiem grašiem. Bet viņi jau var savas dzimumdienas rīkot par nodokļu maksātāju naudu, tas tiek atzīts par pieņemamu praksi, vismaz tā liecina partiju un premjera atzinumi. Tāpēc nav jābrīnās, ka tautas uzticību neizdodas atgūt. Un ar pirmajiem simts gramiem tur nekas nebūs līdzēts.
