Trešdiena, 10. decembris
Vārda dienas: Guna, Judīte

Piedzīvojums Kipras klints malā

Druva
00:00
07.03.2009
15
200903070004268654

Marita Vīķele ir izmantojusi iespēju strādāt ārzemēs. Tagad to atceras ar labām atmiņām, lai arī piedzīvotas gan nepatīkamas izjūtas Kipras lidostā, gan paniskas bailes, braucot pa šauru klinšu ceļu, kuram vienā pusē paveras dabas mežonīgi skaistā, bet līdz bezdibenim dziļā krauja. Lūk, M.Vīķeles stāsts.

Lidostā paliku viena

– Iespēja doties uz Kipru radās gluži negaidīti. Man tika piedāvāts darbs pieczvaigžņu viesnīcā, bija tikai pāris dienas laika, lai atvadītos no tuvākajiem cilvēkiem un sakravātu čemodānus.

Kiprā ierados decembra beigās, uzreiz pēc Ziemassvētkiem. Mana lidmašīna ielidoja Larnakas lidostā nakts vidū. Bija sarunāts, ka tur mani sagaidīs cilvēks, kurš aizvedīs uz jauno darba vietu Pafosā. Taču neviens mani nesagaidīja. No sākuma nesatraucos, jo biju dzirdējusi gana daudz nostāstu par dienvidniekiem, kuri vienmēr kavē. Pēc stundas mana pacietība bija izsmelta. Turklāt nemieru vairoja kareivis, kas soļoja pa lidostu ar milzīgu ieroci uz pleca un ik pa laikam uzmeta man aizdomīgu skatienu. Bija tāda sajūta, ka esmu nonākusi kara zonā, nevis tūristu iecienītā Vidusjūras salā. Metu pie malas pieklājības normas un, neskatoties uz vēlo nakts stundu, sazvanīju jauno darba devēju. Man uzreiz tika sarunāts taksometrs, tiku prom no neviesmīlīgās lidostas. Kā vēlāk izrādījās, ja būtu turpinājusi gaidīt, būtu bijis jāpagaida vēl 24 stundas, jo mans sagaidītājs nez kādēļ bija iedomājies, ka es ielido-šu dienu vēlāk…

Nākamajā rītā mani pamodināja… saule. Saule! Decembra vidū! Pieskrēju pie loga un ar sajūsmu secināju, ka mana jaunā darba vieta (un arī attiecīgi dzīves vieta) atrodas pašā jūras krastā. Tiesa, tā nebija zeltaina smilšu pludmale, bet gan mežonīga un klinšaina krauja. Bet man, cilvēkam, kas jūru parasti redz tikai dažas dienas gadā, ar to pilnīgi pietika, lai sejā parādītos laimīgs smaids. Saģērbos un devos satikties ar savu jauno bosu. Pa ceļam ievēroju, ka viesnīcas pagalmu rotā palmas un milzīgs baseins.

Mans priekšnieks izrādījās milzīga auguma vīrietis, melnām acīm, melniem matiem un dārdošu balsi. Taču viņa skaļā balss bija arī draudzīga un laipna. Viņš pats man izrādīja viesnīcu un iepazīstināja ar kolēģiem.

Tā manas pirmās dienas, nē, patiesībā pat pirmās nedēļas, pagāja, ar smaidu sejā un mirdzošām acīm iepazīstot apkārtni un iegūstot jaunus draugus. Dzīvoju nelielā ciematā Coral Bay, kas ir aptuveni 30 minūšu braucienā no Pafosas. Pārsvarā Coral Bay ir viesnīcas un villas. Tajās galvenokārt dzīvo britu ģimenes. Daži ir pārcēlušies uz Kipru pavisam, daži ierodas tikai pavadīt vasaru. Coral Bay centrs ir neliela ieliņa, kuru no abām pusēm ieskauj krodziņi, suvenīru un pārtikas veikaliņi. Tiesa, kad tur ierados, tie gandrīz visi bija slēgti, tika atvērti tikai marta beigās, kad sākās tūrisma sezona.

Ar džipu gar kraujas malu

– Marta beigās atbrauca ciemos mamma. Nolēmu izmantot darba vietas piedāvātas ekskursijas un pieteicu mūs abas uz safari braucienu pa Trodosa kalniem. Agrā rīta stundā mūs pie viesnīcas baltā džipā sagaidīja jautrs, pļāpīgs vīrs, kurš izrādījās daļēji anglis un daļēji kiprietis. No sākuma bija ļoti jautri. Braucām pa gleznainām ielejām, šoferītis stāstīja smieklīgus atgadījumus un anekdotes, neaizmirstot pastāstīt arī par vietām, kuras redzējām slīdam gar mašīnas logiem. Bet tad džips sāka rāpties arvien augstāk un augstāk… Šoferis runājot galvenokārt skatījās uz mums, nevis uz ceļu. Ceļš kļuva arvien šaurāks un stāvāks. Drīz tas bija tikai nedaudz platāks par džipu. Vienā pusē slējās stāva klints, otrā tikpat stāva krauja uz leju. Protams, acīm pavērās fantastisks skats. Taču esmu pārliecināta, ka ne tāpēc man brīžiem aizrāvās elpa. Ceļš bija smilšains, bedrains un vijās līkločiem arvien stāvāk kalnup. Pēkšņi džips strauji nobremzēja. Ceļa vidū bija paliels akmens. Šoferītis pagriezās pret manu māti, sīka auguma sievieti, un pajautāja, vai viņa varētu pastumt šo akmeni malā. Mamma, protams, atsmēja pretī, ka nevarētu gan. Šoferītis paraustīja plecus un teica – ja ne, ne, apbrauksim tam akmenim apkārt. Cerēju, ka esmu pārklausījusies vai nepareizi sapratusi. Bet nekā… mēs tiešām pietuvojāmies pie kraujas maliņas, un džips, lēkādams pa bedrēm, spraucās uz priekšu. Mierināju sevi ar domu, ka šoferis ir dikti pieredzējis un braucis pa šo ceļu neskaitāmas reizes un ka viņš jau nu neriskētu ar savu un klientu dzīvībām. Mēģināju pievērst savu uzmanību skaistajam, mežonīgajam dabas skatam. Tomēr nekas nelīdzēja. Atlika man paskatīties uz pārējo pasažieru bailēs ieplestajām acīm, kad arī man kļuva pavisam neomulīgi. Nekas traks, protams, nenotika. Drīz mēs uzbraucām uz diezgan civilizēta ceļa un nokļuvām nelielā kalnu ciematiņā. Tur mūs gaidīja siltas pusdienas. Laikam lieki piebilst, ka neko daudz nevarēju ieēst… Atpakaļceļā braucām gar vietu, kur, kā vēsta leģendas, no jūras putām krastā izkāpusi Afrodīte. Ieradāmies tur, kad saule jau rietēja virs jūras. Šai vietai tiešām piemīt maģiska burvība, kas liek aizdomāties par mīlestību un visu skaisto, kas ir mūsu dzīvē.

Man vēl bija vairākas iespējas apskatīt arī Kipras pilsētas, tai skaitā uz pusēm pārdalīto galvaspilsētu Nikosiju. Redzētajām pilsētām piemīt zināms šarms. Brīžiem modernas jaunceltnes mijās ar senatnīgiem mūriem un citām vēstures liecībām. Tomēr arī manai mammai no Kiprā pavadītā laika visspilgtāk atmiņā ir palikusi diena, kuru pavadījām, laiski staigājot pa Coral Bay smilšaino pludmali un izbaudot saules dāvāto siltumu. Arī es domāju, ka Kiprā

galvenais ir apskatīt mežonīgo, krāšņo dabu. Esmu bijusi arī citās skaistās zemēs – Norvēģijā, Horvātijā – tomēr par Kipru ir visskaistākās atmiņas. Varbūt arī tādēļ, ka Kipras salas ikdienu caurvij mīti un leģendas par senajiem grieķu dieviem, šķiet, uz katra soļa var sastapt apliecinājumu tam, ka dievi patiešām ir mitinājušies uz šīs salas.

Ar laiku saņēmu arvien vairāk vēstuļu un telefona zvanu no draugiem un tuviniekiem. Sapratu, ka pienācis laiks atgriezties pelēkajā, bet sirdij tik mīļajā Latvijā. Tomēr Kipras sauli paņēmu līdzi un noglabāju savā sirdī un smaidā.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Piparkūkas, vaska sveces, egļu smarža un dziesmas

00:00
10.12.2025
8

Skan Ziemassvētku dziesmas, muzicē Aivars Lapšāns. Tā ir sestdiena, kad Cēsu tirgus rosība dzirdama tālu, jo daudzi laiku velta, lai iepirktos. Jau rīta agrumā cēsnieki un iebraucēji no pagastiem ir klāt īpašajā Zie­massvētku tirdziņā. Tirdzi­nie­ki stendos radījuši gaidāmo svētku noskaņu, piedāvā gan saldus, gan ceptus, žāvētus, skābētus un marinētus kārumus, gan kaut ko jauku daiļumam […]

Ceļ pirmo zemas īres maksas daudzdzīvokļu māju Cēsīs

00:00
09.12.2025
210

Iemūrēta laika kapsula un nosvinēti spāru svētki pirmajai zemas īres maksas daudzdzīvokļu mājai Cēsīs, kas ir Lāču ielā 9. Būvdarbus plānots pabeigt pirms termiņa, jau nākamā gada maija beigās. Energoefektīvajā daudzdzīvokļu namā būs pieejami 56 dzīvokļi, kuros ievākties varēs sākt vasaras beigās. Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozen­bergs pirms kapsulas iemūrēšanas uzsvēra, ka šī ir […]

Grāmatu nams svin 20 gadu jubileju

00:00
08.12.2025
70

Vēsturiskajā namā Cēsīs pašā Rīgas ielas sākumā nemainīgi ir rosība – neatkarīgi, vai tā ir darba diena vai sestdiena, bet vienmēr ir lasītāji, kuri vēlas uzzināt par jaunākajiem izdevumiem un tos arī iegādājas. 3. decembrī izdevniecības “Zvaigzne ABC” grāmatu nams sirsnīgā noskaņā ar sveicieniem, laba vēlējumiem un dziesmām ģitāras pavadījumā atzīmēja 20 gadu jubileju. Grāmatnīcas vadītāju […]

Atklāj priekšmetu un uzzini tā stāstu

00:00
07.12.2025
68

Cēsu muzejā simtgades izstādē “Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētāji nesteidzas. Te ir daudz interesanta, ko pētīt, uzzināt, iespēja pārliecināties par kādiem zināmiem faktiem, kā arī var  apskatīt vēsturiskus priekšmetus, gūt priekšstatu par Bauņu, Jāņamuižas, Kārļu, Ruckas, Ungurmuižas, Vecates, Veselavas muižu, Cēsu pilsmuižā, Mazstraupes un Lielstraupes pilī krātajām vērtībām. Visas šīs […]

Turpina tradīciju - veidot eglīšu aleju

00:00
06.12.2025
86

Šonedēļ Cēsīs, Rožu laukumā, alejā izvietotas 25 mazas eglītes, kas ved līdz lielajai svētku eglei. Šajās dienās novadnieki rotās arī īsās eglītes, ļaujoties pērn aizsāktajai tradīcijai, lai svētdien, 7.decembrī, atklātu zaļoksno aleju. Cēsu novada pašvaldības iestādes Kultūras pārvaldes vadītājas vietniece Kristīne Timer­mane-Malēja pastāsta, ka pērn izvietoja 20 eglītes, jo nebija zināms, cik aktīvi iedzīvotāji iesaistīties […]

Gadskārtēji sveic gan pieredzējušos, gan jaunpienācējus Cēsu uzņēmēju vidē

00:00
05.12.2025
198

Cēsu novada uzņēmēji  tikās pašvaldības rīkotā forumā, lai kopīgi atskatītos uz aizvadīto darba gadu un pasniegtu pagodinājumus par paveikto kādā īpašā jomā. Pasākuma ievadā bija iespējams iepazīt vietējos uzņēmējus un viņu produkciju, kam piešķirta preču zīme “Radīts Cēsu novadā”. Pasākumu, kurā ieskatu tautsaimniecībā Latvijā,  reģionā vai novadā sniedz amatpersonas un speciālisti, caurvija uzņēmēju apbalvošana. To […]

Tautas balss

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
28
1
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
29
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
32
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
32
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Sludinājumi