Koncertzālē “Cēsis” apskatāma multimediālā izstāde “Neredzamās dzīves”. Tajā var iepazīt piecus cēsniekus: Līgu, Jūliju, Leonu, Ilgu un Emeritu. Katrs pārstāv savu desmitgadi.
Viņu iespējas ikdienā atšķiras, jo jāprot dzīvot, pieņemot, ka pasaule ir citāda, nekā to saskati.
“Iesaistoties Radošās Eiropas programmas “Kultūra” finansētā projektā “Neredzamās dzīves”, domājām, kurai kopienai Cēsīs pievērst uzmanību. Cēsīs agrāk un arī tagad dzīvo daudzi cilvēki ar redzes problēmām, par viņiem liecina pilsētvide, bet kāda ir viņu ikdiena, kā viņi dzīvo, nezinājām,” stāsta projekta koordinators Oskars Goba. Viņš atklāj, ka sākumā bijušas bažas, vai neredzīgie cilvēki būs sadarbīgi, kā sapratīsies ar fotogrāfiem, vai netraucēs valodas barjera.
Piecpadsmit fotogrāfi no Latvijas, Serbijas un Melnkalnes iepazina un fotogrāfijās iemūžināja piecus cēsniekus. Katru fotografēja trīs meistari.
Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu teritoriālās organizācijas priekšsēdētāja Aija Rīvīte atceras, kad Oskars izstāstīja par ideju, uzreiz piekritusi. “Kad uzrunāju tos, kuri varētu piedalīties, pirmais jautājums bija – vai es to varēšu. Protams, varēsi! Priecē, ka fotogrāfijās nav skumju, nosodījuma, žēlošanās. Ar grūtumiem visi tiek galā. Ir prieks, ka dzīvojam Cēsīs, te esam pieņemti, novērtēti. Biedrība aktīvi darbojas. Tie, kuriem nav redzes problēmu, bieži jautā, kā tas iespējams,” stāsta A.Rīvīte.
Ilga Pēce atzīst, ka publicitāte viņu neaizrauj, bet gribējies parādīt, ka cilvēki, tāpat kā puķes, ir ļoti dažādi. “Brīvajā laikā katrs darām ko citu, mūs aizrauj kas cits. Esam tādi paši, tikai visu nevaram, bet, ja pats gribi, tas netraucē. Iepazinu dažādus fotogrāfus, viņi bija vienkārši, pieņemoši. Ja pretī redzi vispirms cilvēku, ne amatu vai to, ko viņš dara, saprasties nav grūti,” pastāsta Ilga un atklāj, ka kopā ar fotogrāfiem staigājusi pa pilsētu, bijuši baznīcā, kapsētā. “Tas notika vienā elpas vilcienā. Jaunieši mācījās runāt latviski, kopā vingrojām. Man tas bija gan izaicinājums, gan piedzīvojums,” saka cēsniece.
Jūlija Seļavina atklāj, ka sākumā kādu pusstundu kautrējusies, bet fotogrāfi bijuši tik pozitīvi, izpalīdzīgi, ka uzreiz atradusies kopīga valoda. “Cits par citu daudz uzzinājām. Fotogrāfe atrada šuvēju, kura fotogrāfijas apšuva un izveidoja kolāžu, ko varu aptaustīt. Kontakti ir saglabājušies. Tā bija skaista vasara, ziedēja peonijas,” pastāsta Jūlija.
O.Goba uzsver, ka fotogrāfi un fotogrāfiju varoņi sadraudzējušies, tapuši brīnišķīgi attēli. “Iepazinām piecus gudrus, radošus, varošus cilvēkus, kuri, kaut ar redzes problēmām, saturīgi dzīvo Cēsu pilsētvidē. Viņi dzīvo piepildītu dzīvi, kurā netrūkst radošuma un aktivitāšu. Viņi ielaida fotogrāfus savā dzīvē, atvēra savu māju durvis,” saka O.Goba.
Ar dokumentāliem, metaforiskiem un poētiskiem paņēmieniem pietuvojoties varoņu dzīvei, caur fotokameras aci tiek atklāta viņu ikdiena. Izstādi papildina skaņu celiņš – fotogrāfijās redzamo personu iemīļotie skaņu ieraksti un fragmenti no intervijām. Pieejami arī īpaši sagatavoti audio komentāri, kas paredzēti cilvēkiem ar funkcionāliem redzes traucējumiem, lai viņi spētu iepazīties ar izstādes vizuālo saturu.
“Izstādē “Neredzamās dzīves” ar fotogrāfijās redzamo ir iespējams iepazīties, klausoties audio aprakstus. Skatoties uz attēlu, mēs pamanām objektus, to atrašanās vietu, kontekstu, mākslinieciskos risinājumus, nolasām simbolus. Bet, ja attēls jāpasniedz kā teksts, rodas jautājums – ar ko sākt, cik detalizēti attēlu aprakstīt un kā to izdarīt pēc iespējas objektīvāk. Tiflo komentāru tekstus rakstījusi dzejniece Evelīna Andžāne, un daudz palīdzēja Latvijas Neredzīgo biedrības pārstāvji, kuri konsultēja un sniedza savus ieteikumus. Klausoties tiflo* komentāru, rodas vēlme aplūkot fotogrāfijas vēlreiz, jo tie pievērš uzmanību detaļām, kuras attēlā var nepamanīt. Tādējādi audio apraksti izstādē rada papildu dimensiju, kas kļūst interesanta visiem apmeklētājiem, ne tikai cilvēkiem ar funkcionāliem redzes traucējumiem,” par izstādes pieejamību stāsta producente Agnese Zviedre.
Izstādes atklāšanā, kurā piedalījās lielākoties savējie, apmeklētāji nesteidzīgi gāja gar fotogrāfijām, izlasīja Braila rakstā rakstīto un klausījās informāciju.
Cēsniece Ingūna Jansone atzīst, ka ideja ir ļoti laba. “Tā ir kā atvērtas durvis cilvēkiem, kam dzīvojam līdzās. Lai nāk, skatās un aizdomājas. Pati aktīvi darbojos, dziedu arī ansamblī,” saka I.Jansone, bet Neredzīgo biedrības Cēsu filiāles bibliotēkas vadītāja Irēna Lāce pauž pārliecību, ka uz izstādi jānāk vienam. “Tad var apskatīt izstādi, noklausīties. Visus foto varoņus pazīstus. Viņos ir apbrīnojams spēks, un viņiem blakus stipri cilvēki, teic I.Lāce.q
Izstādi producē Ruckas mākslas fonds.
* Tiflotehnika ir speciālie tehniskie palīglīdzekļi, kas paredzēti personām ar funkcionāliem redzes traucējumiem vai anatomiskiem defektiem personu mobilitātes un patstāvīgu darbošanās spēju pilnveidošanai.
Komentāri