Ceturto gadsimtu pasaulē pazīstamais, joprojām bieži spēlētais venēcieša Antonio Vivaldi vijoļkoncertu cikls “Gadalaiki” šopavasar ir sajūsminājis klausītāju tūkstošus Latvijā.
Vienā nedēļā vijoļkoncerts izskanējis koncertzālēs Ventspilī, Jūrmalā un Rēzeknē, bet turnejas noslēgumā mūziķi ieradās Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.
Soliste, pasaulē koncertējošā latviešu vijolniece Vineta Sareika par Vivaldi “Gadalaiku” izcilu interpretāciju, to atskaņojot kopā ar kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, 2010. gadā kļuva par Latvijas Lielās mūzikas balvas ieguvēju. Šogad koncerti bija veltīti klausītājiem ārpus Rīgas, un šī bija tāda reize, kad dzirdēto klausītāji varēja paņemt līdzi uz mājām. A.Vivaldi “Gadalaiki” ir ierakstīti kompaktdiskā. Pēc koncerta V.Sareika iznāca pie klausītājiem, lai vestibilā saviem talanta cienītājiem sniegtu autogrāfus uz diska ar Vivaldi mūziku.
Arī pirms koncerta Vineta Sareika – četrus gadus kā pirmā vijole vienā no pasaules spožākajiem stīgu kvartetiem “Artemis Quartet” – satikās ar cēsniekiem sarunās par mūziku un koncertdzīvi pasaulē pazīstamās zālēs.
Vijolniece un arī kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” diriģents Normunds Šnē tika izvaicāti par sadarbību un arī ierakstu, kas tagad nonācis pie klausītājiem. “Kad gatavojos pasaulē pazīstamu skaņdarbu ierakstiem, es neklausos neviena cita vijolnieka ierakstu. Es nevēlos iespaidoties no tā, kā mani amata brāļi tikuši galā ar šo uzdevumu,” sacīja Vineta Sareika. “Pat nemanot var iespaidoties no svešām idejām, lai arī tās, protams, ir labas. Kad ierakstīšanas process ir beidzies, ar lielu interesi noklausos, kā citi šo skaņdarbu spēlē.”
Diriģentam Normundam Šnē arī vaicāja, kā viņš izraugās skaņdarbus orķestra repertuāram: “Tādam orķestrim kā mūsu, ar pūtēju nelielu sastāvu, ko Latvijā pirmo reizi izveidoja pirms desmit gadiem, trūka latviešu komponistu repertuāra. Mēs lūdzām ko sacerēt. Ar orķestri daudz koncertējam ārpus Latvijas, un visur jautā – kas jauns nācis klāt latviešu mūzikā? Vienmēr esam gatavi ko jaunu parādīt. Latvijā tagad ir tik daudz talantīgu komponistu kā nekad. Tas, ko paveikusi Mūzikas akadēmija, izaudzinot komponistus, ir apsveicams darbs. Ar vairākiem latviešu komponistiem citās Eiropas valstīs vairs nav jāiepazīstina, viņus jau zina.”
To apliecināja arī Vineta Sareika no savas pieredzes, koncertējot kopā ar Berlīnē izveidotā stīgu kvarteta mūziķiem. “Mēs ļoti daudz spēlējam Pētera Vaska 5.stīgu kvartetu. Kolēģi jau smejas, ka viņi mūžā nav atskaņojuši kādu skaņdarbu tik daudzas reizes. Komponista Pētera Vaska vārdu labi pazīst, tāpēc koncertu organizatori parasti vēlas, lai programmā skanētu tieši viņa mūzika. Esam to spēlējuši Anglijā, Francijā, Vācijā un Amerikā. Tagad mums ir ideja 5.stīgu kvartetu ierakstīt diskā.”
Sarunās pirms koncerta vārds tika dots zviedram, gados jaunam komponistam Jūnasam Valdfridsonam. Latvijā viņš bija ieradies atkārtoti, lai vēlreiz noklausītos savu skaņdarbu “Biķernieku mežs” kamerorķestra izpildījumā. Cēsniekiem zviedru mūziķis pastāstīja, ka viņš smēlies iedvesmu, būdams Rīgā, un tur arī strādājis, sacerēdams mūziku tieši Normunda Šnē vadītajam orķestrim: “Es biju iecerējis, ka skaņdarbā attēlošu savu ceļojumu uz Rīgu. Vēlajā rudenī, staigādams pa Biķernieku mežu, sajutos kā mājās. Tā pati pastorālā ainava. Tad pēkšņi ieraugu mežā kapus. Tie ir nošauto ebreju masu kapi. Gājiens uz mežu man skaņdarbā lika iekļaut ne tikai putnu un koku, bet arī spoku skaņas.”
Koncerts Cēsīs sākās ar pagājušajā gadā J. Valdfridsona sacerēto dabas un vēstures notikumu gleznu “Biķernieku mežs”, turpinājās ar L. Bēthovena Pirmo simfoniju. To sacerot, autors Ludvigs tāpat kā Jūnass bija 30 gadus vecs, tiesa, nevis 21., bet 19. gadsimta sākumā. Otrā koncerta daļa bija veltīta A. Vivaldi darbiem, kas savu spožo ceļu pasaules mūzikā sāka 18. gadsimta sākumā.
Lai nokļūtu šajā koncertā Cēsīs, klausītājiem biļetes bija jāiegādājas labu laiku iepriekš. Jau mēnesi pirms koncerta visas 800 biļetes bija izpirktas.
Komentāri